A Upīša bērnība bija grūta un smaga, bet tas nav
iemesls, lai izturētos pret citiem cilvēkiem, kas bija
labākā stāvokli, slikti un kritizēt tos, piemēram
Raini.
Šis 100 gadus vecais koks iespiedās tik dziļi Upīša
sirdī, ka tas (A.U.) deva tam lomu romānā „Zaļā
zeme”.
Andrejs atminas, kā ar brāli iestādījis lapeni.
Viņš apstādīja mājas ar kokiem.
Es neesmu nevienam kokam īpaši pieķērusies.
Viņam ļoti dziļi atmiņā ir iespiedies koks - osis.
Tēvs ar māti par galveno pienākumu man uzlika
mācības.
Kaut Upītim bija smagi bērnu laikos, tomēr viņam
bija dzīvē piedzīvojumi.
Rakstniekam bija jāiet ganībās, kas manuprāt, nav
. grūts darbs, jo to bērnībā darīja brīvprātīgi.
19.gadsimtā, kad dzima A. Upītis, pat liels koks ir
radījis izbrīnu.
Bērnībai ir jābūt tam laika, kuru jau pieaugušais
cilvēks atceroties priecātos, un uz viņa sejas
parādītos smaids.
Man grūti ir iztēloties, cik agrāk cilvēki smagi un
darba piepildīti bija dzīvojuši.
Visus dzīves nerakstītos likumus bērnībā bērnam
ieliek vecāki.
Sāpīgi, ka cilvēki un arī bērni nenovērtē darbu.
Man patīk apzināties, ka neesmu pa tukšo sēdējusi
skolā.
Vasarā visi ir brūnini. Mani saule ļoti pievelk.
Spēlējām futbolu arī pret citām sētām.
Darbs nebija viegls, vajadzēja cementēt un likt
trubas.
Citās brīvdienās es labprātīgi spēlēju bumbu.
Vajadzētu atjaunot arī sporta zāli, jo turiekšā
irveci grozi.
Skolā nav ilgi jāpavada, tas tāpēc ir baigi labi.
Skolā es pēc stundām eju uz stundu izmaiņām.
Pienāca jūlijs, un man bija jāiet uz nometni. Uz
zirgu nometni.
Neviena negribēja braukt mājās, jo bijām ļoti
pieķērušās zirgiem.
Valentīns ir kā staigājošs pierādījums.
Katru rītu kaut kur 9:00 man zvana draugs.
No rīta pieceļoties, es dzirdu putnu dziesmiņas, 1
arī saulītes siltos sariņus.
Mana mamma atbalsta, kad es eju uz pilsēl
izvēdināt galvu.
Es par brīvdienu svētdienu neuzskatu,
jāmazgājas, jāizmācās un jāgatavojas skolai
