„Komunistu pederasti! Žīdmasonu konspirācija! Sieg heil! Sieg heil!” nesakarīgi vervelēja Andris, rāpojot pa istabu un mēģinot atrast gultu. Viņš kārtējo reizi bija pārvērtējis savas spējas – viesos bija atnākuši viņa draugi, Džeina, Aksels un Arturs, kā vienmēr bruņojušies ar pamatīgu šmigas munīciju, un Andri piedzirdījuši līdz nemaņai. Džeina, kā jau maza, trausla sievietīte, jau sen bija atplīsusi, savukārt Andris izdarīja lielu kļūdu, turpinot žūpot ar rūdītajiem pļēguriem. Atšķirībā no viņa, Arturs un Aksels vēl joprojām turpināja rīt viskiju un pļāpāt par rokmūziku, nacismu, pornogrāfiju un citām brīnišķīgām lietām.
No rīta Andris pamodās, jo kaķis, kuru draudzene Marta bija atstājusi pieskatīt, kamēr pati atrodas ārzemēs, viņam nihilistiski čurāja uz galvas. Aizdzinis kaķi un nolamājies, Andris piecēlās no grīdas (jāpiezīmē, ka gultu viņam iepriekšējā vakarā tā arī nebija izdevies atrast), un streipuļoja uz tualeti. Nolicis makanu sūdu, viņš atvilkās atpakaļ uz istabu. „Bļe, man pēc stundas jābūt darbā, bet vēl joprojām dolbī,” viņš žēli iesaucās, paskatījies pulkstenī. Pamodinājis un iztriecis ārā Džeinu un Arturu (Aksels bija notinies jau naktī), Andris piezvanīja uz darbu un pateica, ka nevar ierasties, jo ir saslimis.
Andris bija paģirains un dusmīgs pats uz sevi. Pirmkārt tādēļ, ka fiziskā pašsajūta bija reti sūdīga, otrkārt tāpēc, ka viņš iepriekšējā vakarā pietempās kā cūka, un viņa pudeles brāļi kārtējo reizi par šamo izņirgājās. Prātā kā mokoši hemoroīdi atausa vakardienas atmiņas.
„Eu, hahol, negribi uzkost speķi?” Arturs bija ņirgājies. „Tu, preteklība, tūlīt iziesim ārā,” Andris nosvepstēja un jau cēlās kājās, lai pārmācītu balamuti, tomēr gravitācija izrādījās spēcīgāka, un viņš nosvempās uz grīdas. „Es nekad neesmu gulējis ar ukrainieti. Man teica, viņas lēti dodot!” nosmējās Aksels. „Pederasti, bļe,” nolamājās Andris, kurš saprata, ka šādā stāvoklī kļuvis par apsmiekla objektu un nevienam neko padarīt nevar. Arturs ar Akselu par viņu smējās kā kutināti, ik pa brīdim izmetot riebīgas frāzes, kā piemēram, „Slava gerojam, slava Ukrainu! Gorilku s borščom buģeš?” un citas.
Andra tēvs bija ukrainis, un par to viņš nez kādēļ kaunējās. Toties viņa dzērājdraugi to regulāri izmantoja, lai par Andri ņirgātos.
Andris dzīvoja vienkāršu un pieticīgu, lai neteiktu nožēlojamu, dzīvi. Proti, strādāja lielveikalā par kasieri, dzīvoja viens un brīvo laiku pavadīja, spēlējot datorspēles un ģitāru, kā arī rakstot anonīmus nacistiskus komentārus internetā. Ik pa laikam pie viņa ciemos atnāca draugi, un tad Andris parasti piedzērās.
Andris savāca spēkus, lai aizvilktos līdz veikalam pēc aliņa, jo viņam bija neaprakstāmi sūdīgi. Ejot uz veikalu, Andris sastapa Elīzu, senu draudzeni, dredainu bundzinieci, kurai dikti patika pīpēt zālīti. „Ui, ko tad tu tāds zaļgans?” jautāja Elīza. „Bļe, sukas Aksels ar Arturu mani vakar piedzirdīja, šodien pat uz darbu neaizgāju. Baigi sūdīgi tagad,” žēli novilka Andris. „Nāc, iesim uzpīpēt, paliks labāk,” Elīza aicināja. Andris gan uz šādu ideju skatījās ar šaubām, jo marihuānu pīpēja reti, bet tomēr šoreiz bija gatavs uz visu, lai tiktu vaļā no nelabuma, tādēļ piekrita. Iegājuši kādā vārtrūmē, viņi aizpīpēja kāsi. Ievilcis pāris dūmus, Andris sajuta, ka paģiras ir pazudušas, bet diemžēl līdz ar tām arī veselais saprāts. Sapratis, ka nebūs labi, viņš atvadījās no Elīzas un steidzās mājās.
„Tu, cūka, celies!” iepišot ar slotu pa galvu, Andri pamodināja sētniece. Viņš nebija spējis atslēgt sava dzīvokļa durvis, tādēļ atlūzis tieši pie tām. Visu vēl sliktāku padarīja fakts, ka viņš gulēja pats savos vēmekļos.
„Par ko man tas?” žēli nodomāja Andris...
Vēl!!
