Druvis jau bija nostrādājis pirmo mēnesi, kā gatera strādnieks. Tas bija Druvja sapņu darbs. Par to jau viņš bija sapņoja kopš bērnības, kad tēvs pirms gulētiešanas stāstīja savus gatera asiņainos piedzīvojumus. Druvis vienmēr ar sajūsmu klausījās šos varoņdarbus un varēja redzēt viņa acīs dzirksteli, tāpēc viņš nevarēja sagaidīt pilngadību, kad beidzot varēs sākt strādāt gaterī un turpināt tēva iesākto.
Par godu pirmajam nostrādātajam mēnesim un par kvalitatīvu darbu, Druvis tika paaugstināts amatā, viņš no cirvja tika paaugstināts darboties ar motorzāģi un pie reizes priekšnieks, viņam pasniedza ar asinīm notrašķītas bikses piebilstot: „Albertam šīs vairs nebūs vajadzīgas”.
Druvis, visu nakti nevarēja aizmigt, pat roka vairs necēlās, lai varētu pabeigt ik vakara „raķetes pulēšanu”. Viņš bija sajūsmā, ka rīt beidzot varēs strādāt ar motorzāģi, kā tēvs savos labākajos gados, kad bija jauns un vesels. No rīta Druvis bija augšā pirms pagalmā aklais sētas gailis nodzied savu ik rīta dziesmu. Izdzerts kauss aliņa, lai jautrāka strādāšana un varēja doties raitā ritmā ar smaidu uz gateri. Druvim gaterī uzreiz tika iedot motorzāģis un viņš varēja sākt zāģēt baļķus. Darbs gāja kā no rokas rokā, Druvis izskatījās kā īsts trīspirkstu gatera strādnieks, kas bailes nepazīst. Pusdienlaikā priekšnieka sieva tieši nesa priekšniekam pusdienas, Druvis aizskatījās uz viņās resno pakaļu, kā tauki klunkšķ no viena vaiga uz otra. Koncentrāciju zaudējis, viņš ieķēra skaidu acī, aizmiegdams aci atkāpās un pirms paslīdot dubļos paspēja izdvest: „Tu resnā govs”. Nokrītot dubļos uz muguras par laimi motorzāģis nokrītot tikai mazliet aizskāra Druvja cisku. Brūce nebija dziļa, bet vajadzēja doties uz slimnīcu, lai daktere apskata.
Sēžot slimnīcā uzgaidāmajā telpā un gaidot rindā, kad daktere izsauks Druvi, viņš sāka garlaikoties un skatīties rindā sēdošajiem cilvēkiem. Visi var teikt klepoja un šķaudīja, vienam opim pat puņķis pilēja jau pāri lūpai, kas Druvim lika pielikt roku mutei, lai neredzētu neviens viņa smaidu. Druvis nekad neslimoja ar iesnām vai klepu, jo ar tēvu katru vakaru pa bitnera balzāma pudelītei izdzēra. Nemitīgi skatoties pulkstenī, viņš nevarēja sagaidīt, kad beidzot viņu sauks iekšā, pagāja jau apmēram pusotra stunda kopš viņš gaida. Pēkšņi Druvim pretī apsēdās seksīgākā blondīne, ko viņš jebkad bija redzējis. Viņš sāka viņu vērot un nevarēja novērts ne acu no viņās sulīgajām lūpām. Redzot, viņas izspiedušos krūšu galiņus, viņš sāka fantazēt, ka viņu brutāli gaterī uz skaidainiem dēļiem drātē un katrreiz, kad viņa ievaidas ir no labsajūtas vai kārtējās skabargas, ko pakaļā ierauj. Druvim no domām uzmetās rīta stienis, viņš sāka nervozēt un pie sevis domādams atkārtoja: „Nu ne jau tagad, man tak drīz jāiet iekšā būs”. Viņš sāka nožēlot, ka vakar vakarā „nenopulēja raķeti”. Viņš aizvēra acis un pie sevis domāja: „Viss būs labis, nomierinies, domā neseksuālas doma, kaplis, grābeklis, lāpsta”. Druvis juta, kad rīta stienis atslābinās un par to viņš dziļi nopūtās. Lai nepievērtu vairs uzmanību seksīgai blondīnei, viņš sāka meklēt kādu žurnālu kas atradās uz galda. Rakņājoties pa žurnālu kaudzi un cerot, ka atradīs žurnālu „Viss mājai un dārzam”, viņš uzgāja neredzētu žurnālu ar nosaukumu „FHM”. Aizšķirstot līdz vidum , viņa acis kļuva lielas, jo tēva kolekcijā, viņš bija redzējis tikai kušķainās. Rīta stienis atgriezās vēl spēcīgāk un šoreiz nekādas domas nepalīdzēja, jo prātā tik bija žurnāla vidus bilde. Pēkšņi atveras ārsta durvis un māsiņa sacīja: „Druvis Krūmiņš var nākt”. Druvis kautrīgi pieceļoties lēniem solīšiem iegāja ārstā kabinetā. Daktere bez ilgas vilcināšanas teica: „Nu novelc bikses, apskatīsimies, kas tev ar to kāju”. Druvis nosarka, lēnām atpogājot bikses un slidinot nost tās pa savu spalvaino kāju līdz zemei. Rīta stienis bija izspiedies vareni, dakterei uzreiz acīs tas iekrita un viņa izbrīnīti skatījās. Bet Druvis raustot balsi kautrīgi tik izdvesa: „Mēs.. Mēs.. gaterī FHM nelasām”.
