Mana Rīga.6

Yo visiem, sen te nēesu neko darijis. Soo... stāstiņš.

Draudziņ, – vecais sūdumaiss šļupstēja, – vai gribi zināt, kā ik rokā vari noturēt pa ozolam?
Siltajā jūlija vakarā mierīgi sēdēju kafejnīcas āra terasē un vēroju garāmejošos cilvēkus, kad pēkšņi man piepisās šis izkaltušais lūznis. Cauri viņa šķidro, sirmo matu ērkulim spīdēja kraupains pauris, bet pārējais ķermenis sāļi nesa pēc vecas marles un slapjas maizes. Varu derēt, ka viņam bija vismaz 120.
– Koa? – vienaldzīgi attraucu.
– Redz, vai zini, ka katrā rokā pa ozolam vari noturēt? I labajā, i kreisajā, katrā pa vienam?
Tieši tobrīd tērētais opaps man aizsedza skatu uz divām resnām cūkām legingos, kuras savās domās jau biju nokristījis par “speķa pīzdām”. Viņas gāja Laimas pulksteņa virzienā un pēkšņi iespurdzos, iedomājoties, ka tas viņām varētu noderēt par vibriķi. Pats savas asprātības uzjautrināts, uzsmaidīju sūnvecajam plānprātiņam un nolēmu visžēlīgi veltīt viņam pāris minūtes sava laika.
– Nu, nezinu… Kā tas iespējams? – garlaikoti apvaicājos.
Senilais krupis manāmi glaimots par sev izrādīto uzmanību, pasmaidīja bezzobainu smaidu, atsedzot dzeltenu putu burbulīšus lūpu kaktiņos.
– Rau, tak katra zīle ir mazs ozoliņš!
Trūdošais relikts pastiepa manā virzienā abas plaukstas un katrā gulēja pa izkaltušai zīlei. Ieskatījos viņa acīs. Tajās bija nolasāms bērnišķīgs prieks, bet aiz prieka – vecuma demences izgrauzts tukšums. Paņēmu vienu zīli, atvēzējos no visa spēka un aizsviedu to tuvējā parka krūmos. Vecūksnis vaimanādams aizsteberēja tai pakaļ. Beidzot atkal varēju brīvi vērot garāmejošo publiku. Ha, un taisni tai brīdī garām gāja reti tizla kuce leopardraksta biksēs! Haha, bezgaumīgā sučka, haha…