Bija agrs rīts, cilvēki aukstumā sarāvušies devās uz darbu. Pa stūriem pirmie bomži siroja meklējot jauniešu pēc tusiņa atstātās pudeles, bet pēkšņi šo pelēko Rīgas rīta čaloņu Lielajos kapos pārtrauca divas balsis: „Davai Liene paņem mutē, nu lūdzu, lūdzu paņem mutē”, Jēkabs izmisīgi mēģināja pierunāt Lieni. Viņš bija apsēdies uz kapakmeņa, izvilcis savu šņiceli un iežmiedzis to plaukstā, lai pasargātu to no aukstuma. „Nu Liene, beidz lauzties kā celka, esam tak pieauguši, laiks pamasēt mandeles. Tak apskaties kāds tas sarāvies, Tev jāsasilda to!!!”, Jēkabs spļāva ārā visas savas ierastās frāzes, ko pa studentu gadiem bija apguvis. Bet Liene skatījās uz šņiceli un tik tikko spēja savaldīt savus vemšanas refleksus savā pāļa balsī nomurmināja: „Nu nezinu, es tā uzreiz nevaru”.
Jēkabs Lielos kapus bija iemīlējis, jau no pirmā RTU studiju gada, kad bija tāds zaļknābis ar taukainām matu cirtām pēc tusiņa klubā „Piens” savācis kādu vakara pēdējo cerību, pavadot meiteni uz mājām apmaldījās un nejauši ieklīda Lielajos kapos. Abi piesēdās uz kāda kapakmeņa, kur pretī viņiem bija lūdzošas Marijas piemineklis. Tad arī notika pirmā maģiskā mandeļu masēšana. Jēkabs tad paskatījās uz lūdzošās Marijas pieminekli un norādot ar pirkstu uz kustosos galvu Marijai sacīja: „Jāzepam šitas kūtī liktos pizģets cik labi”. Un kopš tās reizes Jēkabs ikreiz pēc kluba „Piens” apmeklējuma centās aizvilkt kādu šmaru uz Lielajiem kapiem. Viņam nebija svarīgi cik skaista vai tieva ir šī meitene, galvenais lai tai nav mute sausa kā tuksnesis.
Šoreiz Jēkabs bija atvedis apalīti Lieni uz Lielajiem kapiem. Liene gandrīz visu vakaru klubā bija nogulējusi uz pašas novemtā galda. Atžirgusi, vēlreiz novēmusi galdu un savu kleitu, viņa pārlaida ar roku pāri novemtajai mutei un lūkojās pēc savām draudzenēm. Sapratusi, ka draudzenes viņu ir pametušas novārtā, viņa nodzertajā balsī noteica: „Bļeģ jobanās kuces!!!” un lēnām streipuļoja uz izeju. Kamēr līgojoties un mēģinot saskatīt Panda takasometra telefona numuru, arī Jēkabs ar aliņu iztreipuļoja no kluba. Jēkabs jau domāja, ka paliks bešā līdz ieraudzīja Lieni, kas nokristu, ja vien viņa neturētos pie ceļa zīmes staba. „Sveika draiskulīt vai nevēlies, lai pavadu Tevi mājās?”, Jēkabs nevilcinoties jau bija blakus. Liene paskatījās uz Jēkabu, tad uz aliņu un izšļupstēja: „Labi, tad iedod iepist aliņu vispirms, baigi kaltē mute”. Jēkabs iedeva aliņu un smīnot nodomāja: „Padzer, padzer, lai mute būtu slapja”.
„Nu kā tur būs Liene, paņemsi mutē tad?”, Jēkabs jau desmito reizi mēģināja Lieni pielauzt uz mandeļu masāžu. „Davai domā ārāk, man jau dirsa salst sēžot uz šī aukstā kapakmeņa”. „Nuuu, labi, bet tad Tu man būsi parādā aliņu”, Liene uzstādīja savu ultimātu. „Lai iet divi aliņi”, Jēkabs atcirta. „Un tas nekas, ka man angīna?”.„Tas nekas, ņem tik ciet glumo zuti, tam nepatīk aukstums”. Liene sāka darboties, bet Jēkabs atlaidies uz kapakmeņa plāksnes skatījās kailajās koku galotnēs. Dirsa sala, bet nav labuma bez ļaunuma.
Jēkabs atcerējās internetā izlasīto rakstu, ka Ušakovs grib cauri Lielajiem kapiem laisti tramvaju. Lasot to rakstu Jēkabs sadusmojās, tā ka lūpu kaktiņos sakrājās putas: „Cūcība kaut kāda, pederasti, lamzaki”!!!! „Kā var būvēt tramvaja sliedes uz apbedījumu vietām un tur kur ir kultūrvēsturiski pieminekļi”, Jēkabs atceras, kad komentēja lasīto rakstu. Kaut gan viņš rakstīja šos cēlos vārdus, bet sirdī viņš zināja, ka ar šo jauno tramvaja maršruta būvēšanu beigtos Lielo kapu erotika un vairs nevarētu veikt mandeļu masēšanu meitenēm viņa iemīļotajā vietā.
„Turpini, drīz būs”, viņš raustīja Lienes matus uz augšu uz leju. Pēkšņi viņa komandēšanu pārtrauca kāda balss. „Sveicināti, Valsts policija, pietiks draiskoties mīlnieki, sekojiet līdzi uz automašīnu un sagatavojiet uzrādīt personu apliecinošu dokomentu”. Jēkabs aiz bailēm satrūkās, Liene mēģināja kaut ko sacīt: „gaai inns, an rms”. „Jaunkundz, būsim pieklājīgi ar pilnu muti nerunāsim”, norādīja policijas darbinieks. Liene izņēmusi no mutes šņiceli, beidzot skaidrāk šļupstēja: „Pagaidiet, nevediet viņu nekur, lai viņš vispirms man nopērk divus aliņus, ko parād.....”!!! Lienes teikto pārtrauca 18. novembra cienīgs baltais salūts viņas sejā. „Kas Tu jobnutijs esi?” Liene dusmīgi kliedza. „Tā nebija runāts, tagad Tu man esi četrus alus parādā”!!!! Ejot uz policijas automašīnu Jēkabs izmisīgi lūdzās: „Tikai nerakstiet man protokolu, es students man naudas pietiek tikai aliņam.”
