Drīz kārtējās Saeimas vēlēšanas, kad cilvēki balsos par savām favorītu partijām, kas sasolījušas tautai sazin kādus labumus. Kaut ari katru reizi tiek balsots par vienu un to pašu partiju un gala rezultāts ir tāds pats, proti, pilnīga nulle, cilvēki kā muļķi tic, ka tomēr dzīve kāps uz augšu, ka tomēr tas kārotais medus pods tiks iegūts. Kā zināms viena darvas pile medus podā izbojā visu medu, bet šoreiz mūsu “mīļie” deputāti šo medus podu ir piedirsuši līdz augšai ar saviem solijumiem, tā ka no medus nav ne miņas.
Stāsts ir tāds, ka es kā politiķi esmu nolēmis, ko darīt Latvijas labā un es to darīšu pilnīgi pa brīvu, man nav vajadzīgs nekas. Esmu nolēmis mēģināt latvieskot Latviju. Šī doma man iešāvās prātā, kad Rīgā kārtējo reizi gāju pa tuneli pie centrālās stacijas. Tur vienmēr atrodas, kāds ielu muzikants, kas skandina savas nodrillētās dziesmas. Sašūtumu rada, ka neviena no šī dziesmām neskan latviski. Parasti tur stāv kāds krievu zellis, kas izskatās pēc Renegāta ar saviem atlaistajiem matiem līdz pleciem un tik drillē savas padomju laiku dziesmas un pie tam vēl tādā derdzīgā tonī rauj vaļļā, kad Rīgas pelēcīgā ikdiena kļūst vēl pelēcīgāka. Manuprāt, ja es ietu garām, kādam latviešu ielu muzikantam un viņš uzrautu, kādu labu ziņģi, tad man nebūtu žēl kāds lieks eiro. Piemēram, Rīgas svētkos bija daudzi, kas dziedāja labas latviešu dziesmas un man tas tik uzlaboja garstāvokli un es pat iemezdams viņam kādu centu, dziedāju līdz ar viņu piedziedājumu.
Mans mērķis ir likt viņam saprast, ka viņam ir jāmaina repertuārs. Es varētu pieiet un to viņam pateikt, bet tas vairs nebūs tas pats un diez vai tas būtu tik efektīgi. Es izdomāju ieviest jaunu tradīciju. Ejot garām šim muzikantam es ar smaidu sejā iemetīšu viņam cepurē kapeiku. Jā tik tiešām, padomuju laika kapeiku un to darīšu ik reizi, kad iešu garām. Man kapeikas mājās ir pietiekami, tāpēc pietiks labam laikam.
Šodien bija pirmā tradīcijas diena, makā jau bija ielikts viens rublis uz kura bija spīdīga Ļeņina galva. Gāju savu ierasto maršrutu pa tuneli, kur atkal sāku dzirdēt vecās krievu gaudu dziesmas, kas nenes nekam prieku. Ar labo roku jau vilku maku ārā. Kad gāju tieši viņam garām, tad apstājos, pasmaidīju un no maka izvilku spīdīgo rubli, iemetu to viņam pie pārējās peļņas un nodomāju: “Pamēģini nopirkt ar šo maizi”. Rublis smagnēji nokrita, atsitoties pret pārējām monētām un Ļeņina galva lampu atspīduma spīguļojās.
Nesaku, ka viņam jau pēc pirmās vai piektās reizes pieleks, jo katrs mēs esam savādāki un dažādi domājoši, bet es domāju, ka viņš sāks to pamanīt un ar laiku apjuks. Es ļoti vēlētos piedzīvot tādu brīdi, kad dodoties viņam garām, viņš mani sagaidīs, piemēram, ar Prāta Vētra- Mana dziesma un tas nekas, ka to dziedātu lauztā latviešu valodā, vismaz censtos Šī mana ideja nav daudz, bet jāsāk ar mazumiņu.