Kas ir pats dīvainākais, ko tavs bērns tev ir pateicis?29

- Tēt, atceries, toreiz, kad mēs nomirām...? -

--

To mana brāļameita reiz pateica manai mammai. Viņai bija trīs gadi, un viņa pateica - Atceries tos laikus, kad es biju tava vecmāmiņa? -

Es jokojot uzprasīju, kas ir labākais veids, kā iegūt meiteni. 7-gadīgā atbilde bija - Pasaki viņai, lai kļūst par tavu meiteni, citādāk viņa nekad vairs neredzēs savus vecākus. -

--

- Guli, tēti! - man peldbaseinā pateica mana meita un pastūma manu galvu zem ūdens.

- Kāpēc tu raudi? -
- Slikts onkulis. -
- Kāds slikts onkulis? -
- Tur! - Viņa parāda blakus man uz tumšu istabas kaktu. Tikko kā es pagriežos, lai paskatītos, tā no grāmatplaukta blakus tumšajam kaktam uz grīdas nokrīt galda lampa. Tonakt viņa gulēja mūsu gultā.

--

Pārģērbu savu meitu atvērta drēbju skapja priekšā, bet viņa visu laiku groza galvu uz riņķi un ķiķina. Prasu viņai, kas tur tik smieklīgs, un viņa man atbild - Tas vīrs. - Uz manu jautājumu - Kāds vīrs? - viņa parādīja uz atvērto skapi un pateica - Nu, tas vīrs ar čūskas kaklu. - Es apgriezos riņķī, bet nekā tur nebija.
Man nepietiek drosmes pārbaudīt, vai kāds manā mājā agrāk nav pakāries drēbju skapī. Bet viņa katrā ziņā nobijusies nebija.

Mana divgadīgā meita sāka bļaudama skraidīt pa istabām. Iemesls bija - Jods! Jods! - Kad es iegāju istabā un uzprasīju, kas lēcies, viņa parasti rādīja tukšumā un pārbijusies sauca - Jods!!! -
Sākumā man likās, ka varbūt man jāsāk pārdomāt savi uzskati par spoku pasauli. Bet tad es sapratu, ka „jods” patiesībā bija „ods”. Viņai ir ļoti bail no visādiem knišļiem.
--

Mans piecgadīgais dēls pagāšnedēļ man  uzprasīja - Ko tu redzi caur melnajiem apļiem manās acīs, kad tu mani skolā kontrolē? -

- Tad man nevajadzētu mest viņu ugunī? -
Tādu jautājumu uzdeva mana trīsgadīgā meita, kad pirmo reizi turēja savu jaundzimušo brālīti.
--
Man pašam nav bērnu, bet reiz es ciemojos laukos, kur bija arī mana drauga meita. Toreiz - 5-6 gadu vecumā - viņa šausmīgi baidījās no vistām. Es centos viņai paskaidrot, ka vistas negrib mums darīt pāri, bet viņa man neticēja.
Tā nu es sēdēju pie grila, skatījos uz vienu no vistām dažus metrus tālāk, kad sajutu pie auss meitenes karsto elpu, un viņa man iečukstēja - Redzi, viņa visu laiku vēro. - Pārbiedēti un histēriski vienlaicīgi. Toreiz man šermuļi pārskrēja pār visu ķermeni.

Mans dēls (6 gadi) uzprasīja manai mātei nogulties uz vēdera. Tad uzsēdās uz viņas dibena un sāka lēkāt augšā un lejā, saukdams - Tagad mēs pārojamies kā rāpuļi! -
Paldies Dicovery kanālam!
--
Mana meita man pateica, ka tad, kad viņa skatās televizoru, kāda sieviete sēžot istabā un skatoties uz viņu. Un kad viņa guļ, sieviete guļot blakus uz grīdas. Vēl šī sieviete mani ienīstot un gribot apēst manu sirdi. Mans bērns skatās „Bitīti Maiju” un sasodīto „Dinozauru vilcienu”. Kur pie velna viņa iemācījās tādus mēslus?

Mana kolēģa četrus gadus vecā meita vienmēr ir domājusi, ka trokšņi no ūdens caurulēm zem izlietnes ir „baltie vilki”, un šīs skaņas viņu vienmēr ir biedējušas. Reiz viņa esot sēdējusi virtuvē pie galda un teikusi mātei - Baltie vilki nemaz nav slikti. Viņi ir mūsu draugi! -
Māte arī centās iedrošināt meitu, atbildot - Jā! Baltie vilki mūs aizsargā. Viņi ir mūsu draugi. - Tad meita piebildusi - Viņi ir mūsu draugi. Bet tas vīrietis, kas lien pa grīdu un stāv pie manas gultas, gan ne. -
--
Es strādāju bērnudārzā. Visādas dīvainības no sīkajiem dzird visu laiku. Vienu gadījumu atceros no pagājušā gada. Mūsu klasē ir uzbūvēta rotaļu virtuvīte, kur mazajiem spēlēt „pavāros” vai kas nu ienāk prātā. Un bija viena meitenīte, kuru es īpaši pieskatīju, galvenokārt tāpēc, ka viņa bija diezgan noslēgta, ar citiem īpaši nespēlējās. Toreiz viņa virtuvītē spēlējās ar leļļu mazuli, šūpoja to uz priekšu, atpakaļ, dziedāja tam dziesmiņas. Un tad viņa pēkšņi lelli ielika rotaļu krāsniņā un aizcirta durvis. Viņa apgriezās, paskatījās man tieši acīs un smaidot pateica visbiedējošākajā mazas meitenes balsī, kādu jebkad esmu dzirdējis - Dažreiz sliktiem bērniņiem vajag pārtraukumu. - Un aizskrēja. Un es paliku tur šokā stāvot.
Piebilde: Daudzi man ir teikuši, ka varbūt vajag pavērot viņas ģimeni, jo varbūt pie vainas ir nepareiza audzināšana. Patiesībā viņas ģimene ir ļoti jauka, un es varu droši teikt, ka tā nav problēma. Viņai vienkārši sagādā prieku runāt visādas ērmības un vērot cilvēku reakciju. Tas bērniem nav nekas neparasts, šis ir tikai tāds biedējošāks piemērs.

Nāku no ticīgas ģimenes. Mans tēvs bija pārliecināts katolis. Kad man bija 3 gadi, mums bija kaķene, kurai tikko bija piedzimuši kaķēni. Es tēvam ierosināju uztaisīt kaķēniem krustiņus, ko viņš arī izdarīja. 

Kamēr viņš tos taisīja, es piegāju pie viņa un prasīju - Vai tad tie nav par mazu? -
Tēvs - Kā tu to domā? -
Es - Vai tad mēs viņus nesitīsim krustā? -
Tēvs (pēc labas pauzīties) - Mēs to nedarīsim. -
Es - Ā... -
--
Kad es strādāju par aktrisi, manas kolēģes četrgadīgā meitiņa sāka durt ar plastmasas karoti maizītē un bez pārtraukuma saukt „mirsti, mirsti, mirsti, mirsti!”
Kad es viņai uzprasīju, ko viņa dara (viņas mamma tobrīd uz minūti bija iegājusi dušā), viņa man droši atbildēja - Man patīk nogalināt, bet mamma saka, ka man to nevajadzētu darīt, tāpēc es paņēmu maizīti, jo tā nekliedz. -