Miegains rīta mikriņš rāpo no nomales uz centru. Tauta guļ vai mēģina stāvot snaust.
Kāpēc nevajag lieki muldēt mikriņā19
824
1
Un te - pieturā ieveļas džeks, laimīgs kā trusis kapostu dārzā. Nogāžas uz sēdekļa līdzās pedagoģiska izskata dāmai, izvelk no kabatas mobilo un iegrimst aktīvā dialogā
— Halo, Andri? Pasaki man fiksi Mārītes telefonu. Ak debess, kāds sievišķis, kāds sievišķis! Paldies, ka iepazīstināji! — un tas viss minūtes trīs ar emocijām un pikantiem sīkumiem.
Maršutnieks sāk atdzīvoties. Pamožas tie, kuri vēl nupat gribēja noskatīties līdz galam sapņus un ieinteresēti skatās uz tipiņu. "Skolotāja" blakus sēdeklī demonstratīvi iespurdzas un aizgriežas uz loga pusi. Džeks atvadās no Andra un zvana Mārītei. .
— Hallo, Mārīt? Sveika! Man tā patika tas, ar ko mēs abi nodarbojāmies! Es gribu tevi vēl! Man nekad ne ar vienu nav bijis tik labi! Jā? Tu vēl labāk vari? Pastāsti sīkāk, mana draiskule..
Skolotāja blakus sēdeklī pagriežas pret kaislīgo vīrieti un lūdz viņu runāt klusāk, jo viņa izteikumi aizvaino viņas pedagoģisko dzirdi. Džeks nepacietīgi atgaiņājas no viņas un no jauna iegrimst sarunā :
— Mani tā uzbudināja tas, ka tu esi noskuvusi... Saproti, sievai es neko tādu nevaru pateikt, viņa uzreiz sapratīs, ka esmu laidis pa kreisi… Nu jā, nākas ciest, ko lai dara...…
Mikriņš nu jau ir pilnībā pamodies un ar interesi ieklausās sīkumos. Šoferis pamet aci spogulī un arī klausās. Neapmierinātību izrāda tikai "skolotāja" , viņa burtiski vārās un knapi spēj savaldīt sašutumu. Un te uz telefonu pienāk otrs zvans. Džeks pieklust, uzvarošais tonis pieklust, un viņš gandrīz čukstus saka Mārītei:
— Ak, piedod, nevaru vairāk runāt, man jaatbild uz zvanu...Sieva! Es tev vēlāk pārzvanīsu, labi? Nu, sveika!
Un pavisam citā balsī sak bubināt klausulē.
— Jā, mīļumiņ...Ai, kā mēs vakar aizdzērāmies ar Andri - nu tu taču zini, kāds viņš ir, bet ko lai dara...Ak, cik slikti man ir, galva plīst pušu...Jā, iedzeršu tableti. Pacentīšos pārnākt ātrāk. Darba daudz. Saulīt, piedod, labi, es tiešam pacentīšos atnākt agrāk. .
Un tad pienāca "skolotājas" zvaigžņu stunda. Viņa pagriežas pret džeku un runā tieši telefona mikrofonā:
— Mīīīļais, jur tu kavējies, es jau esmu nogurusi tevi gaidīt...Man ir auksti, nāc pie manis dārgumiņ!
Džekam atkaras žoklis un tā arī paliek vaļā, viņš krampjaini sagrābis telefonu, mikriņa pasažieru smieklu pavadīts, metas uz durvīm. Šoferis sit pa bremzēm un no smiekliem grauž stūri. Busiņš šūpojas no smiekliem. Džeks, asti iemiedzis, lūdz viņu izlaist laukā. Aizcērtas durvis. Skolotāja pagriežas pret logu un apmierināti smaida. Priekšskars.
Tev patiks šie raksti
vienkārši skolotājai ir žēl, ka viņš pret sievu tā izturās 
