Šodien man labpatikās vizināt savu grēkpilno miesu pa Rīgas centru ar sabiedriskā transporta palīdzību.. Aber loģiski, ka tāds štrunts kā e-talons ir traki lieka greznība un tikai apdraud manu un citu pasažieru drošību, tādēļ nolēmu, kā ierasts, neizmantot e-talona pakalpojumus.
Manu aizraujošo ceļojumu pārtraukt centās pāris padzīvojušas kundzes, kuras centās uzsākt ar mani sarunu stādoties priekšā kā kontrolieres.. un man par lielu pārsteigumu – viņām nu galīgi aplams likās mans nodoms nenorēķināties par sabiedriskajā transportā pavadīto laiku…
Tad nu es no visa spēka centos atcerēties visu Polijā piedzīvoto un saprasto un ņēmos nu to pielietot praksē, aicinot dāmas sarunāties Poļu mēlē… Kundzes nebeidza mani pārsteigt – nosakot, ka ne pušplēsta vārda nesaprotot tajā valodā, kurā es runāju..
“U pana wiadomošci piatek kava z mlekem i čarna herbata v sklepu” ( Kungs, jaunumi, piektdiena, kafija ar pienu, melnā tēja veikalā ) es tām teicu + ar sejas vaibstiem norādot, ka esmu izmisis, aplaupīts, piesmiets, knapi izdzīvojis un pēdējā brīdī paglābies šajā transportā. Kontrolieres vēl pāris minūtes centās ar mani sazināties krievu mēlē un norādīt uz norēķināšanās nepieciešamību uz ko es atbildēju ar vēl pāris neloģiskiem vārdiem Poļu mēlē….
Saprasdamas, ka ar diegiem nav aršana – ar muļķiem runāšana, krietnās dāmas nolēma mest mieru manis izjautāšanai un ļaut man turpināt iesākto ceļu…
Bet kulminācija visam sekoja, kad pēc pāris minūtēm pasažieri līksmi iesmējās, jo es skaidrā Latvju mēlē atbildēju uz tālruņa zvanu.
priekā, *bērns. 
