Sestdienas rīts. Pēc labi pavadītas nakts, pielaužu savu veci nopirkt dzīvoklim skaistu
(visai padārgu) lustru. Aizbraucam uz veikalu, nopērkam. Pa ceļa uz mājām vēl iebraucam veikalā, paņemt konjaku - tā lieta , tak jāapmazgā. Aizbraucam mājās, ieraujam pa konjakam un es lūdzu savam skaistulim, lai pieliek. Laikam konjaka un pagājušās nakts iedvesmots ,mans ērglis, devās cīnīties ar lampu. Istabas vidū nolikām galdu, uz galda tabureti un es par taburetes turētāju.
Kamēr mans varonis cīnās ar lampu, es paskatos uz augšu. Šis man vienās bumbierenēs, kurām pa vienu staru viena oliņa lien ārā. Es neko sliktu nedomādama uzsitu tādu nelielu, pavisam maigu knipi,
pa mana dārguma dārgākās mantas detaļu. Tajā brīdī, mans ērglis lido zemē no taburetes, protams lustra ar gar zemi. Lustra lupatās, pats kūleņ, kēleņiem. Pieceļas un nāk pie manis, domāju - nu viss gāzīs, tā, ka mātes vārdu aizmirsīšu. A vīrs saa - bļē, tikko tā eliktrība iepisa, ka līdz pašām olām aizgāja, labi ka nenosita. 
syper
