Iepirkšanās riebuma nianses50

Algas dienas, kā man tās patīk. Tad naudas maks iegūst smagnēju piesitienu un kad siksna džinsām nav uzvilkta, tad maks rauj tās uz leju un tās noslīd tik zemu, ka dažreiz var pamanīt manas krāšņās apenes. Kā jau katrs cilvēks ari man patīk sevi palutināt, nopērkot sev ko labu, kas labi piestāv un citos ievieš skaudīgu skatienu. Bet lieta tāda, ka man galīgi riebjas iet iepirkties. Man tas riebjas. Man vemt gribas pat iedomājoties, kā es iepērkos. Man nepatīk iet meklēt, pielaikot, atrast pareizo izmēru, tas viss izraisa man lielu riebumu. Es labāk gribētu, lai mani vienkārši ņem un apģērbj. Apģērbšanas brīdī es būtu kails un apģērbējam ir jābūt seksīgai sievietei, kas teiktu: „Kungs, es nevaru Jums bikses aizpogāt, tas maisās”. „Konsuella, neskatieties uz to, tad tas pats atslābs un poga viegli padosies aizpogāšanai”, es viegli smaidot atbildētu, turpinot skatīties uz viņas dziļo dekoltē.

Iepērkoties esmu sācis darīt ko nebijušu, varētu teikt pat neatļautu, esmu sācis pielaikot apakšbikses. Manuprāt, man kā potenciālajam pircējam tas ir nepieciešams, jo man tak vajag redzēt pirms pirkšanas, kā tās man piestāv. Savādāk vēl nopirkšu pa ciešu un ņems un notirps man, kas svarīgs un apstāsies asinsrite, tad būs jāamputē. Es to nedrīkstu pieļaut, tāpēc strikti sevi piespiežu pielaikot tās. Daru to pakluso, paņemot tās un aizliekot aiz džempera, kuru ar it kā taisos pielaikot. Bet esmu ievērojis, ka es neesmu vienīgais, kas tā dara. Dažreiz paņemot apakšbikses rokās, es jūtu, ka tās vēl ir siltas, dažreiz pat miklas. Vienreiz jau novelkot savas un tūlīt gribēdams piemērīt jaunās, es par mata tiesu paspēju pamanīt, ka apakšbikses aizmuguri rotā gara sūdu strīpa, kas atgādina izartu kartupeļa vagu. „Bļeģ, par mata tiesu”, es smaidot pie sevi noteicu un tieši tajā brīdi, pielaikošanas kabīnītes aizskaru pavēra māte ar dēlu sakot: „Ej te dēliņ iekšā pielaikot džemperīti.” Mēs visi apstulbuši stāvējām. Es pat nemēģināju neko piesegt. Bet tad apjukuma vadīts es pasniedzu apakšbikses ar sūdaino pusi pa priekšu sacīdams: „Vēlaties uzlaikot? Jaunais modes kliedziens, ar kartupeļu vagu aizmugurē.” Es vairs neeju uz to veikalu.

Vienu dienu izdomāju, ka man vajag nopirkt rokas pulksteni, lai kad klubā pie manis pieietu meitene un vaicātu: „Nevari lūdzu pateikt cik pulkstenis?”, es smaidot ar pirkstu rādītu pulkstenī un teiktu: „Sex o’clock”. Tā nu es devos meklēt kādu pulksteņu veikalu. Visos, kuros iegāju cenas bija astronomiskas un mans maks vairs nelikās tik smags. Dažviet sarkastiski iesaucos: „Pfff, visi tik lēti, jāiet prom.” Ieejot kārtējā pulksteņa veikalā, es kārtējo reizi apskatoties uz cenām noteicu: „Bļeģ”. Pēkšņi pie manis pienāk uzbāzīgā klientu konsultante un laipni jautā: „Vai varu palīdzēt, vai meklējat ko noteiktu?” „Jā bļeģ, man nauda kā spaļi pa dirsu lien ārā, katru nakti pirkstu bāžu dirsā un velku ārā, jo nevar to niezošo sajūtu izturēt.”, es dusmīgi nodomāju. Tad es uztaisīju ziņkārīgu sejas izteiksmi un sacīju: „Jā, variet palīdzēt. Sakiet, lūdzu, vai tā tur pulksteņa siksniņa ir darināta no vaļa peņa ādas?” Viņa izbrīnīti uz mani skatījās un tad saraustītā balsī izdvesa: „N..nē.” „Tad ko tik dārgs?”, es paaugstinātā tonī jautāju. Uzmetis niknu skatienu es aizgāju prom nosakot: „Ai bļeģ, ebayā pa lēto pasūtīšu.”

Jā, klientu konsultanti iepirkšanās procesā ir paši kaitinošākie. Ar savu samāksloto smaidu un laipnību tie tracina. Katru reizi, kad ienāku veikalā, tie mani uzlūko, liekas tā it kā viņi domātu, ka ko nozagšu. Viņi nāk klāt un uzbāžas ar palīdzību, bet es zinu, ka viņi nodomā: „Tu kretīn, ja man priekšnieks neliktu smaidīt un palīdzēt, es tevi pasūtītu dirst un iesmērētu brāķus.”

Stāvot pie apavu stenda un cenšoties izdomāt labākos apavus, es sajutu, ka mani kāds vēro, ka viņa acis ir uz mani pielipušas kā tāda dēle un sūc ārā manu labo auru. Es turot kurpi rokās pagriezos un tā nobijos, ka kurpe gandrīz izkrita man no rokas. Man tieši priekšā bija piņņains klientu konsultants, kurš izskatījās pēc tāda, kura datora interneta pārlūkā ierakstītot pirmos trīs burtus „you”, pirmā adrese, kas uzrādītos būtu youporn, nevis youtube. Viņš savā soprāna balsī vaicāja:: „Vai palīdzēt Jums, kādu izmēru meklējat?” Viņa acīs varēja redzēt niknumu un riebumu. Es pagriežoties noteicu: „Nē, paldies, es tikai skatos.” Izskatījis kurpes, es aizgāju uz otra veikala galu pie biksēm, meklējot īsto izmēru atkal sajutu, ka kāds uz mani skatās. Ātri pagriezos un tieši aiz muguras bija atradies atkal piņņainais konsultants. Man uzreiz acīs iekrita viņa sārtā pinne uz zoda, kuras galā bija sakrājušās dzeltenīgās strutas. Es nošķebinājos. „Vai varu Jums palīdzēt?”, viņš atkal ar savu uzmācīgo, samāksloto, laipnumu jautāja. Tad gan es paliku dusmīgs un kliedzošā tonī izbļāvu: „Sūkā dirsu!!” Viņš tā sarauca seju, ka no viņa sārtās pinnes uz zoda izspiedās nedaudz strutas. Es pagriezos, pacēlu bikses pret gaismu un apmierināti sacīju: „Jā, šīs es ņemšu, man patīk”.