FMyLife8

Vecmāmiņa pamanīja, ka es reiz, sēžot uz klozetpoda, ēdu Nutellu. Tagad viņa visiem stāsta redzēto, es tā arī nespēju viņu pārliecināt, ka tie nebija sūdi. Daudzi, ziniet, tiešām viņas teiktajam arī tic.

Kad bijām abi ar dēlu makšķerēt, vienīgais, ko viņš noķēra – gabaliņu manas auss!

Savai meitai mācu, ka jāēd daudz augļi un dārzeņi, lai izaugtu liela un spēcīga. Viņa to tik nopietni uztvēra, ka viendien, veikalā, kamēr gaidījām rindā pie kases, to pašu centās iestāstīt aiz mums stāvošajam pundurītim.

Kad pie lielveikala aizrādīju jauneklim par to, ka ir novietojis savu auto invalīdiem paredzētajā stāvlaukumā, viņš vienkārši, neko neteikdams, pagriezās un iesita man ar savu protēzi. 

Nevaru vīram ieskaidrot, ka bērniem siekalas nevajag slaucīt ar viņu pašu matiem.

Kad vecvecāki nokļuva smagā avārijā, mana mamma un tētis, lai mēs, mazbērni, tik ļoti nepārdzīvotu, sastāstīja, ka uztraukumam nav pamata, par cik omīte ar opīti nemaz neesot mums nekādi radinieki, jo mēs patiesībā esam adoptēti.

Mana jaunākā māsa no šodienas pagalmā atvēra savu tirdzniecības vietu un pārdeva citiem bērniem limonādi. Pēc stundas pie mums ieradās vairāki šo bērnu vecāki un piedraudēja ar tiesu, jo patiesībā viņa netirgoja limonādi, bet gan alu.

Pamodos ne no modinātāja zvana, bet skaļa blīkšķa. Trokšņa patieso iemeslu ieraudzīju, vien jau izejot no mājas, – manās durvīs rēgojās cirvis. Man nav ne jausmas, kas to tur varēja atstāt, bet tanī brīdī es biju gatavs izkakāt ķieģeli!