Kāpēc neaprunāt citus un kā pievērst sev uzmanību! FML7

Man ir bijis tā: saunāts aklais randiņš pie TOPa, sarunājām kas būs mugurā utt. ok. aizgāju nedaudz pirms noliktā laika un skatos - jau stāv mans precinieks, bet nu neiet pie sirds pēc skata :) tā nu domāju, ko darīt, un dodos prom, nemaz nepieejot pie puiša. tājā pašā dienā draudzene, kas to aklo randiņu sarunāja zvana un prasa - kas man noticis, kur biju. Es saku - nu nepatika man viņš. Draudzene atsūta saiti uz puisu draugos.lv un prasa kā var nepatikt??? Apskatos - ak kungs!!! pavisam cits džeks, nu skaists, atlētisks :) puisi kavejās, bet es viņu ar citu biju sajaukusi :D vairs ar mani tikties viņš negribēja:D FML
.
.
.
.



Nevarēju no viena pielūdzeja atkauties :D braukāja ar mašīnu un vaktēja mani. Vienu reizi bija tā-ieraudzīju šo braucam un es neko nedomājot ielēcu grāvī,kur pilns ar nātrem un kārkliem :D a šis tur ar mašīnu ganijās.Es sēdēju krūmos un zvanīju brālim,lai brauc mani savākt :DFML
.
.
.




Sarunāju randiņu.... It kā čalis pasaka kādā autiņā būs. Aizbraucu , stāv divi vienādi auto... Kā lai zin, kurš īstais?FML
.
.
.



Pagājušajā gadā no Skotijas atbrauca mana bērnības dienu draudzene, lai kopā nosvinētu dzimšanas dienu. Viņas dāvana bija tipiska skotiem – skotu tautastērps. Viņa lika man to uzvilkt – protams, ka tā arī darīju, viesi pasmējās utt. Bet tad atcerējos, ka aizmirsu nopirkt cigaretes un kaut kā kauns citiem prasīt. Arī Skotijas draudzene teica, ka gribot sapirkt Latvijas lētos smēķus – tā nu mani piespieda arī uz veikalu iet skotu tautastērpā. Pūta stiprs vējš un mani skotu svārki atklāja mani visā daiļumā. Bija kauns, bet es tikai smējos. Savā dzimšanas dienā biju vīrieškārtas Merilina Monro.FML
.
.
.




Tas notika, kad mācījos arodvidusskolas 1. kursā. Ar kursabiedreni stāvējām pīpētavā un lasījām uzrakstus uz sienas. Mums klāt pienāca meitene no vecākajiem kursiem un tieši tajā brīdī kursabiedrene lasīja un smējās: “Ieva R. smird!” Viņa sāka smieties un tad man jautāja: “Kura ir tā Ieva R.? Droši vien smird pēc siļķēm un varēs jau pēc smakas atpazīt!” Laikam jau lieki piebilst, ka Ieva R. stāvēja mums tieši blakus un visu dzirdēja.FML
.
.
.



Mamma stāstīja, ka viens viņai jaunībā pazīstams puisis braucis pa vasaru ciemos pie savas draudzenes. Ceļš no pieturas līdz draudzenes mājām bijis tāls, tāpēc esot stopējis mašīnas. Viena apstājās un prasa uz kurieni. Puisis pastāsta, kur viņa meitene dzīvo un tad mašīnā esošais pusmūža pāris šo sāk iztaujāt. Kāda šim meitene? Kādi vecāki? Un šis ar stāsta, ka laikam būs iegrābies – meitene ta normāla, bet pēc viņas stāstītā vecāki esot stulbi un tad šis vel paņirgājās par vecākiem. Stāstīja, ka meiteni vedīs uz pilsētu dzīvot utt. Tad nu viņu pieved pie draudzenes mājas un izkāpj ne tikai puisis, bet arī pusmūža pāris. Laikam jau nav grūti uzminēt, kas bija šis pusmūža pāris viņa draudzenei. Jā, pareizi, – vecāki… Fml
.
.
.




Jau sen skaidrs, ka man nedrīkst dot mobilo telefonu, jo vienmēr izdaru kaut ko ne tā. Vienu dienu man zvanīja kursabiedrene, kuras iniciāļi ir Z.B. Pacēlu telefonu un man ir pierasts uz kursabiedru zvaniem atbildēt diezgan neformāli – “Nu, ko tev vajag?” (Izklausās diezgan rupji, bet nu liela daļa manu draugu ir rupji kā zirga deķi). Tad man atbildēja skolotāja ar kuru man nav pārāk labas attiecības (arī viņas iniciāļi ir Z.B.). Steigā nebiju pamanījis, ka zvana nevis Zanda B., bet gan Zina B. Un jā – tā no paša pirmā, līdz pat pēdējam kursam šī skolotāja mani nevarēja ciest un iegāza visos iespējamos priekšmetos.FML
.
.
.



Agrāk biju biežs viesis sava pagasta bibliotēkā. Arī bibliotekāre ir jauka un patīkama sieviete. Viņa ir ārkārtīgi draudzīga un izpalīdzīga. Tad nu kādu dienu viņai bija steidzamas darīšanas un viņa man teica: “Ātri aiziešu iedzert kafiju, pieskatīsi bibliotēku, kamēr esmu prom?” Tajā mirklī klausījos mūziku austiņās un škita, ka viņa man piedāvā kafiju, atteicu: “Nē, peldies, negribu!” Tikai pēc tam māsīca, kas todien bija ar mani kopā bibliotēkā, pateica, ko tad īsti bibliotekāre bija lūgusi. Kopš tās reizes vairs neklausos mūziku austiņās, kad esmu bibliotēkā.FML
.
.
.





Arodvidusskolā tika rīkota ekskursiju, protams, ka uz Rīgu – “Lido” slidotavu, pirms tam gan bijām arī Siguldā. Atzīšos, ka neprotu slidot, tāpēc nācās pameklēt kādu, kas pamāca. Bijusī pamatskolas klasesbiedrene Sintija laipni piedāvājās izpalīdzēt. Pirms tam gan pastāstīja, ka esot dzirdējusi par vienu puisi, kuram draudzene pārslidojusi pār roku un nogriezusi pirkstus. “Šausmas!” Es atbildēju, bet tas manu vēlmi slidot nemazināja. Viņa patiešām bija laba skolotāja, līdz mirklim, kad es nenokritu uz ledus un, jā, viņa man pārslidoja pāri pirkstiem (nejauši, es tā ceru). Man rokās nebija cimdu, bet, par laimi, āda bija pārgriezta tikai līdz kaulam. Piespiedu sniegu pie rokas, aptinu ar salvetēm un devos uz “Lido” kafejnīcu kopā ar citu meiteni ēst kūku…FML
.
.
.



Braucu mājās no Ogres, sēdēju autobusā tieši pie otrajām durvīm. Pamanīju, ka autobuss paliek arvien tukšāks un šķita, ka aizmugurē vairs neviens nesēž, tāpēc no iepirkuma maisiņa izņēmu stringas, kuras biju nopircis draudzenei kā dāvanu dzimšanas dienā. Pacēlu gaisā, papētīju, centos iztēloties viņu tajās. Beidzu savas dāvanas apbrīnošanu, kad man pagāja garām simpātiska, apmēram 20 gadus jauna meitene, lai izkāptu savā pieturā. Viņa visu to bija redzējusi. Nezinu, ko viņa domāja – varbūt, ka esmu kāds fetišists, kas valkā sieviešu stringas un autobusā apbrīno savu garderobes papildinājumu. Bet vismaz draudzene par dāvanu bija priecīga.FML
.
.
.


Visu vasaru biju pavadījis pie krustvecākiem Latgalē un tad pienāca arī laiks braukt mājās. Dusmojos, ka jābrauc ar vilcienu no Viļāniem, kas izbrauca rekordagri. Vilcienā iemigu un dziedēju, ka kaut kas skan. Biju tā atslēdzies no visa, ka domāju, ka esmu jau mājās. Šķita, ka vecākais brālis ieslēdzis televizoru blakusistabā, tāpēc pa miegam uzbļāvu: “B..ģ, izslēdz taču to televizoru!” Tieši tajā brīdī arī pamodos. Visi skatījās uz mani un līdz mājām bija jābrauc vēl 2 stundas. Gribēju izkāpt jau Krustpilī, bet tomēr pacietu pazemojuma sajūtu līdz pašai Koknesei.FML .
.
.
.







Paldies, ar nepacietību gaidu plusiņus