Reiz sen senos laikos dzīvoja kāda ģimene, tā saucamā krūkļu ģimene. Ģimenē dzīvoja tēvs-Bobis, māte-Dosja, vectēvs-Bils, vecmāte-Klimpa, kā arī mazie Džonis , Konis un Lienīte. Viņi dzīvoja laukos, piecu kilometru rādiusā nebija neviena māja, izņemot viņu pašu. Protams, kā jau katrai lauķu ģimenei , viņiem bija sava saimniecība un arī lopiņi, zirgi, govis, cūkas, protams, vēl daži nosprāguši lopiņi, bet viņiem galvenās bija cūkas. Šī ģimene dievināja gaļu, viņi to taisīja visādos veidos. Nebija neviena ēdienreize, kad viņi neēstu gaļu. Resnā māte Dosja, kura nudien izskatījās pēc cūkas, katru dienu ēda pa 20 karbonādēm, kā minimums. Kad Dosja aizbrauc uz pilsētu ļaudis bieži skatoties uz viņu sacīja: „Ka ar tādām ciskām viņa varētu kalnus gāzt”. Tēvs Bobis jau ar nebija labāks, viņš bija invalīds, sarunvalodā tā saucamais kroplis. Reiz strādājot gaterī, zāģējot dēļus iemiga, tā rezultātā palika bez savas labās rokas, labi, ka viņš vismaz kreilis bija. Protams, gatera priekšnieks vainu neuzņēmās, viņš mentiem teica, ka viņš jau bez rokas atnāca uz darbu, tie arī noticēja. Tā nu Bobis palika bez darba, labi, ka invalīdu pensiju vismaz saņem. Džonis un Konis bija 7 gadīgi dvīņubrāļi, viņi bija īsti palaidnieki un nekad nesēdēja mierā, vienīgi tad, ja Dosja atnāca ar veco labo siksnas tanti vai bērziņa onkuli. Bet mazā Lienīte bija kā maza princesīte, tik trausla un skaista, citi saka, ka viņa ir līdzīga mātei, bet paskatoties uz māti drīzāk viņa ir atrasta biešu laukā. Vectēvs ir vecs izbijis kareivis, kurš ievainojumu rezultātā sēž ratiņkrēslā un ikdienā klausās 50 cent, viņš pat centās repot līdz un plātījās ar rokām kā īsts reperis. Vienu diena tā plātoties Klimpa domāja, ka šim trieka, bet izrādās šis te repo. Vectēvs Bils bija īsts jokupēteris, kurš diemžēl jokot galīgi nemāk, nu galīgi, bet visi aiz cieņas pret veco opi to nekad nesaka. Vecāmāte ir īsts darba rūķis, viņa vienmēr ir rosīga un jautra, nekad neatteiks, kā jau jaunībā izbijusi prostitūta, viņai pat uz muguras ir tetovējums „ciemata mauka”, to viņai uztetovēja kāds mācītājs, pēc vienas nakts ar viņu, tomēr mācītāji ar grēko. Tuvojās svētku diena, jo vecmātei paliks apaļi 90 gadi. Ciemos atbrauks tante- Kluce ar savu vīru –Pinkānu. Tēvs teica mātei, ka vajadzētu par godu jubilejai nokaut visbrakanāko cūku, kas viņiem ir. Tā nu tēvs Bobis paņēma kreisajā rokā rungu a labajā neko, jo tās viņam nebija. Tēvs ejot pa durvīm pasauca līdz Džoni un Koni, jo gribēja iemācīt, kā cūku jākauj. Mazie rezgaļi piekrita, jo viņiem tas likās cool. Tā nu viņi iegāja kūtī, kur mitinājās cūkas, šīs cūkas bija savādākas nekā citas cūkas, jo viņas bija ļoti draudzīgas viena pret otru. Viņi palūkojas uz cūkām, izskatījās, ka tās sazinātos savā starpā. Tā tēvs paņēma visvecāko un visbrakanāko cūku kūtī un aizvilka uz kautuvi. Parējās cūka pieleca uz pakaļkājām un truli lupīja pa kūts logu uz kautuves pusi. Tēvs iedeva Džonim rungu, bet Konis uzreiz iebilda „Kāpēc vienmēr Džonim pirmajam visu ļauj darīt?”, tēvs atcirta :”Tāpēc, ka tu sit kā meitene” Konis apklusa un Džonis bija gatavs bliezt pa bieti. Džonis jau bija redzējis, kā tēvs sit pa pieri, tāpēc Džonis atvēzējās un no visa spēka pisa cūkai pa pieri. Bank, bank atskanēja, kad nūja salūza. Tēvs bija izbrīnīts, ka cūkai tik stipra piere. Nu tā viņš Džonim teica :”Pa ej malā, paskaties kā to dara meistars”. Tā tēvs paņēma jaunu rungu un triīs reizes iesita pa pieri, pie trešās reizes atkal runga salūza. Tēvs nodomāja: „Nu velns, šai laikam piere cieta kā akmens. Tad tēvs teica Džonim un Konim: ”Paskatīsimies vai viņa izturēs, ja iebliezīšu ar cirvi” un viegli pasmaidīja it kā būtu piedirsis bikses. Bobis paņēma cirvi, kas bija ļoti ass, tad nostājās pretī cūkai, kas uz viņu skatījās naida pilnām acīm atvēzējās un mauca. Banka cirvis netrāpīja galvā, tikai nošķēla kreiso ausi, kā nekā tēvs cirta ar vienu roku un redze laikam ar nebija tā ideālākā. Cūka neizdvesa ne skaņu, tēvam pat likās, ka viņai nesāp kā tādam kiborgam. Tēvs fiksi atkārtoja sitienu un pirms cirvis skāra cūkas galvu, viņa paspēja izdvest: „Tu mirsi”. Asinis pašķīda Džonim un Konim sejā, bet šie abiem smaids bija līdz ausīm. Bobis bija nedaudz apstulbis, jo viņam likās, ka viņš dzirdēja, ka cūka runā, bet viņš nezināja, kam ticēt, jo pirms tam bija dzēris 90% spirtu. Tā tēvs palika kautuvē un sāka dīrāt cūku, kamēr Džonis un Konis spēlējās ar cūkas zarnu, viņi katrs turēja rokā cūkas zarnu to vicinādami dziedāja: „traļi vaļi”. Bet pārējās cūkas, kas skatījās pa kūts logu, pēkšņi sanāca kopā un sāka runāt, viņas runāja skaidrā cilvēku valodā. Nākamā vecākā cūka aiz tās cūkas, ko nokāva, uzņēmās līderes pozīciju un visām sacīja „Māsas un brāļi un pārējie neizdevušies, mums ir jāatriebjas, lai ko tas arī prasītu, mums ir visi jānobeidz”, tad viņa nolieca galvu un turpināja: „Apskatieties, ko viņi izdarīja ar vienu no mūsu māsām, mēs ar viņiem izdarīsim to pašu”. Pēc šitā visa pateiktā visas cūkas skaļā balsī sāka rukšķēt, tā, ka uzmodināja veco trīskājaino krancis, kas mitinājās stallī pie zirgiem. Beidzot pienāca ilgi gaidītā diena, vecmātes Klimpas 90. dzimšanas diena. Visa ģimene devās apsveikt Klimpu. Ienākot istabā varēja redzēt, ka klimpa guļ un nežēlīgi krāc, tā kā begimots pa „animal planet ”, bet vectēvs skatās MTV jaunākos 50 cent klipus. Pēkšņi atskanēja daudz laimes jubilejā no Dosjas puses, kas uzmodināja vecmāti Klimpu.. Klimpas klēpis tika piekrauts pilns ar rozēm, bet mazie Džonis un Konis bija sarūpējuši latvāņu pušķi. Kad Klimpa bija apsveikta, samīļota un ar latvāņu sulu apdedzināta, varēja ķerties pie svētku mielasta gatavošanas. Dosja sāka klapēt karbonādes, viņa to darīja tik filigrāni, ka varētu padomāt, ka tas viņai ir asinīs. Gaļas bija tik daudz, ka Dosjai pilnīgi siekalas tecēja uz grīdas. Pannā tauciņi sprakšķēja un visa virtuve patīkami smaržoja. Bet cūkas jau ar bija gatavas doties nogalināt. Viņas nolēma resno nama māti Dosju, kā pirmo nobeigt. Cūkas bija bruņojušās ar kapli, dakšu un cirvi. Kamēr Dosja ņēmās pa virtuvi, cūkas klusiņām ielīda mājās, ja ieklausījās varēja dzirdēt kā cūkas nadziņi klab pa grīdu, cūkām ejot. viņas sajuta, ka visa māja smaržo pēc ceptas cūkas, tas tik uzkurināja dusmas. Dosja nebija no tām veiklākajām, tāpēc viņa nejauši virtuvē paslīdēja uz nokritušās gaļas kumosa un ar seju ielidoja pannā, kur bija karsti tauciņi. Panna piekusa pie sejas un Dosja bļāva kā izsalkusi cūka. „KVEEE, KVEE”, tā tik bija skaņa. Viņa ar pūlēm noplēsa no sejas piekusušo, karsto pannu. Kad viņa palūkojās uz durvju pusi, tur stāvēja piecas cūkas ar kapli. Tad Dosja teica: „Škic uz kūti”, bet cūkas atcirta: „Aizver muti apdegusī, mēs tevi tūlīt karbonādēs sakaplēsim”, tad cūkas sāka zviegt un ar visu kapli tuvojās Dosjai. Dosja ātri skrēja pie galda, lai paķertu nazi, bet sniedzoties pēc naža, kāda cūka lēcienā ar kapli nocirta viņai pirkstus. Visas cūkas sāka zviegt un viena ieminējās: ”Nu kas ir, nav pirkti?” tad Dosja ar otru roku salasīja nocirstos pirkstus un steidzās ātri ārā no virtuves sacīdama: „Jūs mani nenoķersiet padlas”. Bet tālu viņa netika, jo atkal paslīdēja uz gaļas kumosa un krītot pret grīdu izlauza sešus priekšzobus, protams, kritiens bija tik spēcīgs tā, ka Dosja atslēdzās. Cūkas Dosju ar visiem saviem spēkiem knapi aizvilka uz pagrabu. Dažas cūkas palika pagrabā un sāka dīrāt Dosju, lai varētu vēlāk cept kotletes un karbonādes, kā arī ar gurķiem ieskābēt. Viena cūka dīrājot ādu iesaucās :”Šī nu gan cīpslaina ir”!! , bet viena cūka atcirta: „Nekas, bet toties ar šo resno, mēs iztiksim piecas ziemas” „Tā viens gatavs, atliek vēl tikai seši”, kāda cūka nodomāja. Nākamais mērķis bija izbijušais gatera strādnieks Bobis. Bobis tajā mirklī pie šķūņa skaldīja malku, protams, vienrocim tas nebija, diez ko viegls darbs, bet viņš jau bija pie tā pieradis. Cērtot malku dažreiz pat izskatījās, ka tūlīt kājā iecirtīs, bet Bobis bija diezgan izveicīgs un varēja ātri pamukt malā. Cūkas jau bija klāt, viņas bija paslēpušās aiz šķūnīša un gaidīja īsto brīdi, kad varētu uzbrukt. Bobis tik skaldīja un svilpoja nemaz nenojaušot kādas treknules viņam uzglūn. Kad Bobis bija jau ar cirvi atvēzējies, tad kāda cūka izlīda ārā un metot ar cirvi, nocirta Bobim roku. Roka ar visu cirvi iekrita govs sūdā, bet Bobis aiz šoka kādu pus minūti skatījās uz roku sūdos, tad kā asins tek, tā visu laiku. Tad pēkšņi, viņš atjēdzās un brūci iemērca smilšu kaudzē, jo domāja, ka tas apturēs asiņošanu. Protams, smiltīm tiekot brūcē, tas izraisīja lielākas sāpes, kas lika Bobim kunkstēt, izklausījās it kā tuvumā antilopes pārotos. Te pēkšņi no stūra izlīda cūku bars , kas gāja uz Bobja pusi. Bobis redzēja cūku atņirgtos ilkņus. Viņš jau liecās pēc rungas un tad atcerējās, ka viņam nemaz vairs nav roku. Viņš sāka skriet prom, izskatījās kā Pamela Andersone no „Baywatch” tikai bez rokām un silikoniem. Bet cūkas, tomēr bija ātrākas un Bobi panāca. Kāda cūka ieskrējās un ar galvu iebadīja Bobim kājās, tā, ka Bobis nokrita. Kad Bobis bija nokritis viņš vairs nevarēja piecelties, lai kā viņš arī censtos, kā nekā bez rokām to grūti izdarīt. Cūkas piegāja Bobim klāt, dažas ar cūkām bišku viņu iespārdīja ar saviem asajiem nagiem. Tad kāda cūka teica: „Nu davaj piecelies, kas ir nevari”? tad viena cūka, tā sāka smieties, ka paklupa un uzkrita cirvim virsū, viņa bija beigta uz vietas. Tad kāda cūka sacīja : „Redzi, ko tu izdarīji, tu nevīža, tu sasmīdināji viņu līdz nāvei, par to tu samaksāsi”, tad cūka paņēma iesmu un sakarsēja ugunskurā, kas netālu bija iekurts. Tā nu cūka nāca ar sakarsēto iesmu, viss iesms bija pilnīgi sarkans. Bobis ieraudzīdams iesmu sacīja : „Ko jūs taisāties darīt? Lūdzu, nevajag, lai kas tas buutu”, viņš sāka raudāt kā maza meitene un spirināties kā zivs tīklā, bet cūkas smejoties atcirta: „Guli klusi un nekusties tas sāpēs tikai bišku”. Tad cūka novilka Bobim bikses un klapēja ar sakarsušos iesmu pa dirsu sacīdama: „Apaļš kā pūpols vesels kā rutks, slimība ārā veselība iekšā”. Bobis aiz sāpēm atslēdzās. Bobja gaļu cūkas neēdīs, jo Bobis bija slims ar kartupeļu puvi. Bobi nolēma aprakat smilšu kastē, kur Lienīte bieži mēdza spēlēties. Kamēr cūkas raka Bobi smilšukastē, Džonis un Konis to redzēja, protams, cūkas ar pamanīja, ka abi mazie skatījās pa logu uz viņām. Tad cūkas paņēma iesmus un skrēja uz māju pusi. Abi dvīņi fiksi nozuda no loga. Džonis un Koni sāka raudāt un trīcēt, viņiem bija ļoti bail. Konis, Džonim sacīja: „Ej ziedo sevi, lai glābtu mani”, bet Džonis atbildēja: „Nekā nebija, tik stulbs es neesmu”. Bet Konis, Džonim sacīdams: „Esi gan”, un ar kāju uzsita Džonim pa celi tā kā ceļa bļodiņa sašķīst vairākos gabalos. Džonis lokoties un kunkstot saņēma pēdējos spēkus un ielīda ledusskapī, bet Konis uzskrēja uz otro stāvu un palīda zem gultas. Cūkas izmantoja savus šņukurus, lai saostu tos mazos draņķus. Viņas lēnām kāpa pa trepēm uz otro stāvu. Konis jau zem gultas guļot dzirdēja, kā cūku nadziņi klab pa trepēm. Viņš aiz bailēm pielaida bikses, smaka bija neciešama, cūkām cirta degunos, ka pat viena cūka noģība un krītot pa kāpnēm salauza potīti. Kāda cūka piegāja pie viņas un teica: „Tu vairs nevari nākt ar mums, jo tu esi ievainota un mums nevajag kavēkļus”. Pēc šiem vārdiem viņa ar nazi pārgrieza rīkli, tā, ka viņa uz vietas noasiņoja. Tā cūkas lēnām virzījās uz augšstāvu, kur nāca pretīgā smaka. Cūkas iegāja istabā, bet Konis redzēja pa gults apakšu cūku resnās, spalvainās kājas. Viņam palika vēl ar vien vairāk bail un tad tas notika, viņš piedirsa bikses, bet tas notika tik skaļi, ka pat cūkas to izdzirdēja. Konis sāka svīst un ar roku aizspieda muti, lai nekunksētu. Kāda cūka ierāpās gultā un paņēma iesmu, viņa jau bija pacēlusi iesmu, lai durtu cauri gultai, kad pēkšņi gultai nolūza kājas un gultas ar lielu spēku saspieda Koni. Konis bija beigts uz vietas, kā nekā gultā bija smaga un cūka arī nebija no tām vieglajām. Pa gultas šķirbiņu izlīda mazs sūda gabaliņš. Cūkas saķērušas šņukuri skrēja ārā no istabas. Tā viņas gāja meklēt otru sīko. Izmeklējušas gandrīz visu māju, bet nekā, protams, neskatījās veco istabu, jo tos atstās saldajā ēdienā. Kāda cūka bija izsalkusi, tāpēc apskatījās ledusskapī, kas tur ēdams. Cūka piegāja pie ledusskapja un atvēra to, tajā bija sasalis Džonis ābolu rokās turēdams. Cūka nolauza Džonim sasalušo pirkstu un sūkāja kā saldējumu un pie sevīs domādama teica: „mmmmm saldējums”, tad pēkšņi atskrēja pārējās cūkas un nolauza sev pirkstiņu un kopistiski sūkāja. Tā nu bija atlikuši tikai abi vecie. Cūkas zināja, ka vieglākais tik palicis, bet ne jau mazsvarīgākais. Tā cūkas savācās un gāja uz veco istabiņu pusi, viņu sejā bija plats smaids un vienlaikus naids sirdī. Vecie nezināja kas viņu sagaida. Cūkas bija bruņojušās ar visādiem dārza instrumentiem, viena pat bija ūdenspistolē salējusi latvāņu sulu. Tad cūkas piegāja pie durvīm, viena cūka, kas bija bruņojusies ar ūdenspistoli teica citai: „Ej iekšā es tevi piesegšu”. Tad tā cūka ar kāju atspēra vaļā durvis „baaam” atskanēja troksnis. Vectēvs neko nedzirdēja jo viņam bija uzliktas austiņas un viņš klausījās cītīgi 50 cent, bet vecmāte gulēja saldā miegā. Kāda cūka noplēsa vectēvam austiņas no galvas un sašķaidīja tās pret zemi. Vectēvs invalīdkrēslā apgriezās un skaļā balsī sacīja: „50 cent some special”. Tad viena no cūkām sacīja: „ Muti ciet vecais kraķi ”. Vectēvs Bils uzreiz muti aizvēra, viņš saprata, ka būs jācīnās tāpat kā agrākajos laikos. Bila sirds sāka sisties straujāk, viņš juta, ka ir tuvu sirdstriekai un šādā kondīcijā pret resnajām treknulēm viņš nebūs nekāds dižais cīnītājs. Viņš lēnām no kabatas izvilka savu vecos Vjetnamas sarūsējošo nazi un grieza sev vēnās. Nazis bija tik pat ass kā sviesta nazis. Vienīgais, kas skrāpēja ādu bija rūsa, kas atradās uz naža. Te pēkšņi kāds ass rūsas gabals pārāva vēnu, bet tas bija tik maziņš caurumiņš, ka asins tecēja bišku, tādā mazā strūkliņā. Tad vectēvs nobļāvās: „Sūda nazis”. Tad viņš steigā ripinājās ar ratiem uz gultas pusi, lai pamodinātu vecmāti Klimpu. Bet cūka ar ūdenspistoli iespricēja viņam latvāņu sulu acīs, kas izdedzināja viņam acis. Ritinot riteņus viņš ierāva pirkstus spieķos, kas pārlauza uz pusēm četrus pirkstus. Vectēvs skaļi iebļāvās savā nodzertājā balsī, tā, ka Klimpa uzrausās sēdus gultā. Vectēvs teica: „Bēdz mīļotā, es tevi tūlīt panākšu”. Klimpa ieskatījās dziļi Bila izdegušajās acīs un tad apskatījās uz draudīgajā cūkām ar kapļiem un ūdenspistoli un teica: „Labi, bet apsoli, ka panāksi mani?”. Vectēvs pagriez galvu uz loga pusi un sacīja Klimpai: „labi, es apsolu, pēc 5 min es būšu tev līdzās”, bet Klimpa atcirta: „tu skaties nepareizajā virzienā, es esmu te”. Tad Bils teica: „ Bēdz es viņas aizkavēšu” Bils izdedzināto acu dēļ ar ratiņiem brauca uz loga pusi, nevis uz cūku. Klimpa kliedza: „Biiil tev uz otru pusi”, bet Bils nedzirdēja un ripoja tālāk, kamēr izkrita pa logu un uzkrita uz akmens. Trieciens pret akmeni sadalīja Bila galvaskausu piecās daļās. Bils nomira nevis no kritiena pret akmeni, bet tāpēc, ka viņš bija pārāk vecs. Klimpa nespēja noticēt, tam ko redzēja, viņa paņēma nagu vīlīti un skrēja cūkām virsū, bet viņa nevarēja diez ko ātri paskriet, jo artrīts traucēja. Tā skriešana drīzāk izskatījās pēc ātras iešanas. Cūkas beidzot beidza smieties no veco izrādes un bija gatavas Klimpai bliezt pa galvu. Klimpa nebija ar pliku roku ņemama, viņa bērnībā trenējās karatē, tāpēc viņa zināja dažus paņēmienus. Viņa palecās un atspērās pret sienu, tā, ka lēcienā ar nagu vīlīti iedūra vienai cūkai acīs. Bet kritiens pret zemi bija sāpīgs, jo viņa nemācēja pareizi piezemēties, kā rezultātā salauza gūžu. Cūka izrāva nagu vīlīti no acs un teica pārējām cūkām : „ Viņa ir manējā”. Klimpa locījās uz grīdas. Paņēma krustu rokās, kas karājas ap kaklu un sacīja klusām pie sevis : „Svētā Marija palīdzi” viņa bija aizvērusi acis un skaitīja lūgsna, bet cūka devās uz Klimpas pusi tā ,ka klab. Klimpa atvēra acis, viņas acīs spīdēja spoža gaisma. Klimpai likās, ka pati Svētā Marija nāk viņai palīdzēt. Klimpa pasmaidīja un sacīja: „Paldies Svētā Marija, paldies, ka mani nāc izpestīt no šīm asinskārajām cūkām”. Bet tā nebija Svētā Marija, tas bija atspulgs no lāpstas, kura tuvojās Klimpas sejai. Vienacainā cūka paspēja iekviekties: „pasveicini Mariju tur augšā” Baaaaaammm atskanēja troksnis un Klimpa apvēlās uz vēdera. Uz muguras pavērās Klimpas vecais tetovējums „Ciemata mauka”. Cūka to redzēdama sacīja : „Laikam jau tomēr viņa nevarēs no manis pasveicināt Svēto Mariju”. Pēc šī teiktā visas cūkas sāka zviegt vēderus turēdamas. Cūkas sakopa māju, saslaucīja visas asinis it kā nekas nebūtu noticis. Uz galda bija atstāta vēstule tantei Klucei un onkulim Pninkānam. Vēstulē bija rakstīts, ka Krūkļu ģimene aizbrauca nosvinēt Klimpas dzimšanas dienu uz Havaju salām uz nezināmu laiku, un viņi lūdza, lai pieskata viņu māju, kamēr viņi atgriezīsies, kā arī atvainojās, ka nebrīdināja viņus laicīgi un nepaņēma līdz, savādāk nebūtu, kas māju pieskata. Cūkas pagrabā dīrājot resno Dosju pamanīja, ka viņa ir stāvoklī un viņai vēderā ir maziņš bērniņš. Cūkas izvilka no viņas vēdera mazo bērniņu, kā arī placentu, jo placenta starp cūku aprindām bija delikatese. Tad kāda cūka sacīja: „Uzaudzināsim viņu kā savējo, barosim viņu ar mūsu trekno pienu”. Sacīts darīts, tā arī notika, kāda cūka uzņēmās mātes lomu un zīdīja mazo Kārlīti, tā viņu nosauca. Kad Kārlītis paaugās, viņš kļuva ļoti agresīvs, tāpēc viņu aiz ķēdes piesēja tumšajā pagrabā, lai viņš nekur neaizbēg. Pagāja 5 gadi Pinkāns un Kluce bija ievākušies Krūkļu ģimenes mājā, kā arī viņu dēli Fiks un Stuks. Viņi bija jau iedzīvojušies šajā mājā un viņiem ļoti patika šī māja. Viņi rūpējās par visiem lopiņiem, kā arī pret cūkām. Viņi nemaz nenojauta kas bija noticis ar viņu radiniekiem, kā arī pagaidām netaisījās kaut kādu cūku. Kādu dienu Pinkāns devās uz pagrabu pēc kartupeļiem. Iegājis pagrabā un piekrāmējis pilnu spaini ar kartupeļiem, viņš sadzirdēja rūkoņu un tumsā redzēja iemirdzamies sarkanas acis. Viņš nometa spaini ar kartupeļiem uz zemes un skreja ārā no pagraba. Aiz muguras dzirdēdams, ka kāds lielā ātrumā tuvojās viņam klāt. Caurvējš aizcirta durvis un Pinkāns nevarēja tās atvērt. Viņš redzēja tumsā, ka kāds resns radījums lec viņam virsū, viņš pielika rokas priekšā un ar plecu piesedza seju sāka brēkt.......................... To be continued......... Bet kas notika ar mazo, trauslo Lienīti? Viņa dzirdēdama kā nomušī viņas māti, ielīda skapī, kur vēlāk aiz bada nomira.
Tev patiks šie raksti
