Lai Tev labi lasās!
Vēlme aizbēgt no visiem un visa radās jau pēc pirmās, no mana divu nedēļu garā atvaļinājuma, nedēļas. Izrādījās, ka man nav ko darīt. Dzīvojot režīmā: „darbs-māja, māja - darbs”, nebiju paspējis iedzīvoties kādos- nekādos hobijos vai kādā – nekādā piegulētājā. Nedēļu dīki padzēris alu uz dīvāna televizora priekšā, sāku domāt par to, ka mans atvaļinājums paiet beztolkā un nemaz nejūtu, ka atpūstos. Tas notika vakarā , laikā kad pa TV demonstrētajā filmā bija reklām- pārrāvums, un es laiski kasīdams olas sūcu jau 4. aliņu tovakar. Radās ideja, ideja, kuru steidzot realizēt aizgāju pat gulēt ātrāk, vel pirms beidzās vakara krimiķis.
Nākošās dienas rītā pamodos lieliskā garastāvoklī un sāku gatavoties. Savācis dažas mantas, un blīvi pabrokastojis, vēlreiz apdomāju plānu un devos uz tuvāko lielveikalu. Sakrāvis sava auto bagāžniekā alu, „mīnas”*, kā arī citu ēdienu , dažas pudeles stiprā alkohola un ūdens pieclitreni sajutu gandrīz seksuālu uzbudinājumu pirms triekšanās ārpus pilsētas. Man bija viss nepieciešamais lai vairākas dienas varētu iztikt bez tās. Bet ar tikšanu no pilsētas negāja tik raiti kā gribētos, un pilsēta blīvā satiksme mazliet izbesija. Kad beidzot nokļuvu uz lielceļa , ļāvu motoram nedaudz paaurot un izbaudīju skaņu kad vējš gaudo ap auto virsbūvi. Plāns bija vienkāršs un neprātīgs-gribēju aizbēgt no pilsētas , no visa šī pierasti pelēkā un, kā nodrillēta skaņu plate, pazīstamā. Lai arī auto nebija no jaunākajiem, par to, ka tas izturēs, bez problēmām, dažus simtus kilometru biju drošs un devos meklēt piedzīvojumus. Nebiju paredzējis savā maršrutā iekļaut pilsētas, tāpēc jau pie pirmās iespējas nogriezos no asfaltētā ceļa lentas un devos pa meža ceļu, kurš veda kaut kur, nezin kur.
*Mīnas- gaļas vai zivju konservi, kuri tā iesaukti dēļ vizuālās līdzības.
Mana veiksme bija neaprakstāma un es pat balsī iesaucos: -Zajebiss!*-, kad ap pusdienlaiku piestāju kādas meža pļaviņas malā izlocīt kājas , nolaist ūdeni, un kas zin’ varbūt pat pagaršot alu un uzpīpēt. Kopš nogriezos no šosejas nebiju redzējis ne 1 cilvēku, ne 1 auto, un vispār par to, ka kaut kur pastāv civilizācija liecināja tikai iebraukātais meža ceļš. Izslēdzot dzinēju un radio ieklausījos meža skaņās- koku šalkoņā un putnu kņadā visapkārt. Biju braucis tikai dažas stundas un nonācis citā pasaulē. Nenoturējos un ar baudu izsūcis 1 alu un devos tālāk. Joprojām civilizācija netraucēja ar savu klātbūtni, bet skats aiz loga mainījās, mežs beidzās un ceļš kādu laiku turpinājās gar milzīga dolomīta karjera malu, līdz izveda bezgalīgi plašo labības lauku zemē. Skats aiz loga tapa tik vienveidīgs, ka palika pat garlaicīgi, un ja mani nemudinātu ziņkārība par to kur gan īsti šis ceļš ved, es būtu apdomājis griešanu riņķī un atgriešanos mežā.
*-Lieliski!-
Tā braucu līdz vakaram, un kad jau nopietni sāka gribēties ēst, nonācu kādas mājas milzīgajā pagalmā, suņa nebija, tas labi. Attiecībā pret divstāvu koka māju pagalms likās milzīgs. Tanī bija vairākas tehnikas vienības: vieglie autiņi, motocikli un daži busiņi. Apturējis savu auto pagalma vidū sāku prātot ko darīt tālāk. Mājas durvis pavērās, un uz nelielās terasītes mājas priekšā, iznāca divas meitenes viena pēc otras. Brīdi pastāvējušas, viņas liekas nopētīja auto, sačukstējās un tikai tad devās pie manis. Nezinādams ko īsti iesākt pavēru auto durvis un izkāpu. –Kā tevi sauc?-, ierunājās viena no meitenēm, kad viņas pienāca tuvāk. Nezināju vai mani dzīs prom, vai varbūt abas metīsies virsū tāpēc mulsi atbildēju:- Andris...-
Meitenes pienāca gana tuvu , lai es spētu viņas pilnībā nopētīt. Kā jau no pirmā acu skatiena bija licies, viņas bija jaunas, slaidas , viena vecuma un ģērbušās necilās, vasarīgi plānās kleitiņās. Vienkāršais un nepiespiestais dekoltē lika nojaust, ka viņām ir ar ko palielīties, bet nodemonstrēt tās viņas nesteidzas. Uz brīdi aizdomājos vai tik neesmu iekūlies kādā sektantu midzenī. –Kate...-, bilda mazliet garākā, gaišmatainā meitene pa kreisi. –Laura- , steigšus stādījās priekšā otra meitene, kura pirms tam jau bija interesējusies par manu nosaukumu. Tālākā sarunā noskaidrojās, ka nav šeit nekāds sektantu ūķis, bet gan gala punkts tādiem kā es. Nekā slikta , vai krimināla, vienkārši izrādījās, ka ne es 1 tāds purva dīvainītis, kurš mēģina aizbēgt no pilsētas un rutīnas.
Aiz mājas bija tāds kā dārzs, no kura veda trepes lejup. Jau pa gabalu bija redzami lejā, pļavā pie ezera degoši ugunskuri un dzirdamas jauniešu balsis dziedam:-... , lai visi, kas ir šeit par labiem draugiem kļūst...- Un es sapratu, ka esmu atradis to ko meklēju. Mirklis miera, un vieta kur vari justies brīvs, laimīgs un neko netēlot.
Drīz, pavisam drīz turpinājums!
