Anekdotes. Sestā daļa.3

-Nosauciet divus dzīvniekus, kuri dzīvo polārajos apgabalos! –Polārlācis un viņa sieva.

Pāris svin savu 75. kāzu gadadienu. Vecais vīrs pieliecas tuvāk sievai un maigi saka: ‘’Mīļā, man tev kas jājautā. Mani vienmēr ir uztraucis tas, ka desmitais mūsu bērns izskatās savādāk nekā pārējie. Vēlos tev atgādināt, ka pēdējie 75 gadi manā dzīvē ir bijuši brīnišķīgi, es priecājos par to, ka varēju šos gadus pavadīt kopā ar tevi. Tomēr es vēlos zināt, vai viņam ir cits tēvs?’’ Sieva nodur galvu, nevēlēdamās skatīties vīram acīs, brīdi klusē un atbild: ‘’Jā.’’ Vecais vīrs sastinga. Viņam bija šķitis, ka šī patiesība, ko viņam tikko pavēstīja paša sieva, nespēs viņu tik ļoti satriekt. Ar asarām acīs viņš jautā: ‘’Kurš? Kas viņš ir? Kas ir viņa tēvs?’’ Jau atkal sieva nodur galvu, brīdi klusē. Visbeidzot saņēmusi dūšu viņa atbild: ‘’Tu.’’

Manam vectēvam bija lauvas sirds un aizliegums jebkad tuvoties zoodārzam. 

Dzīvoja reiz divi ļauni brāļi. Viņi bija bagāti, un savu naudu izmantoja, lai sabiedrības acīs izskatītos perfekti. Viņi pat abi gāja uz baznīcu, lai izskatītos pēc dievbijīgiem kristiešiem. Laiks gāja, baznīcā nomainījās mācītājs, jo vecais mācītājs aizgāja pensijā. Jaunais mācītājs ne tikai redzēja cauri brāļu maldināšanai, bet arī vienmēr runāja labi un patiesi, saviļņojot apkārtējos. Tika sākta kampaņa, kuras laikā bija paredzēts saziedot līdzekļus, lai uzceltu jaunu baznīcas ēku. Pēkšņi viens no brāļiem nomira. Brālis, kurš palika dzīvs, dienu pirms bērēm uzmeklēja mācītāju, izrakstīja viņam čeku par summu, ar kuru mierīgi pietiktu baznīcas ēkas celtniecībai. ‘’Man ir tikai viens nosacījums – bērēs savā runā saki, ka man brālis bija svētais.’’ Mācītājs to apsola un paņem čeku. Nākamajā dienā bērnu ceremonijas runas laikā mācītājs saka: ‘’Viņš bija ļauns. Viņš krāpa savu sievu un slikti izturējās pret savu ģimeni.’’ Ar tādiem tekstiem viņš savu runu arī labu laiku turpina. Pašās beigās viņš savu runu noslēdz ar vārdiem: ‘’Bet, salīdzinot ar savu brāli, viņš bija svētais.’’