Aizsargājamie, dīvainākie, bīstamākie dzīvnieki.11

Gludenā čūska Latvijā sastopama reti, jo atrodas izplatības areāla ziemeļu perifērijā, tāpēc suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. Gludenā čūska sastopama sausos krūmājos, smilšainās nogāzēs, laucēs un pļavās. Vairās no mitrām vietām un ūdens. Gludenā čūska pārtiek galvenokārt no ķirzakām, bet ēd arī sīkus zīdītājus, putnus un kukaiņus. Medījumu parasti nožņaudz apvijoties ap to. Briesmu brīžos izrāda agresivitāti un izdala smirdīgu šķidrumu. Gludenā čūska nav indīga.

Smilšu krupja āda klāta ar kārpiņām un daudziem, sīkiem dziedzeriem, kas briesmu gadījumā izdala sekrētu ar nepatīkamu smaku. Mugura zaļpelēka līdz zaļganbrūna ar smilškrupim raksturīgu dzeltenīgu svītru gareniski pa vidu. Latvijā šī suga sastopama galvenokārt centrālajā un rietumu daļā gar jūras piekrasti. Dzīvo biotopos ar smilšainu augsni – kāpās, parkos, silos, dārzos un pļavās. Smilšukrupis spēj ātri ierakties irdenā augsnē. Raksturīgi, ka pārvietojas nevis lecot, bet ātri ejot. Aktīvs naktī. Medī kukaiņus un to kāpurus, zirnekļus un tārpus. Ziemo paslēpušies alās, akmeņu kaudzēs, pagrabos. Suga iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā (2. kategorijā), kā arī MK aizsargājamo sugu sarakstā.

Vienīgā Latvijā sastopamā bruņurupuču suga ir purva bruņurupucis, kas pieder saldūdens bruņurupuču (Emyidae) dzimtai. Latvijā šī suga sastopama ļoti reti. Pēdējo desmitu gadu laikā atrasti tikai atsevišķi īpatņi. Tāpēc suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā, kā arī MK aizsargājamo sugu sarakstā. Purva bruņurupucis dzīvo purvos, dīķos, ezeros, arī mierīgu upju līčos ar mālainu grunti un lēzeniem krastiem. Piekrastē jābūt atklātām vietām, kur bruņurupucis „var ņemt saules vannas”. Purva bruņurupucis labi peld un bez ieelpas var palikt zem ūdens 10 – 15 minūtes. Aktīvs galvenokārt rīta un vakara stundās. Pārtiek no dažādiem ūdens un sauszemes dzīvniekiem, piemēram, kukaiņu (galvenokārt spāru) kāpuriem, mitrenēm, nelieliem abiniekiem u.c. Retumis ēd arī augus. Šī suga ir iekļauta arī EP Sugu un biotopu direktīvas II pielikumā.

Šis zirneklis pieder dižzirnekļu (Pisauridae) dzimtai. Kā jau liecina nosaukums, tiem vajadzētu būt visai prāviem radījumiem. Tā tas arī ir. Lielākais Latvijas dižzirneklis – krastu medniekzirneklis – garumā pārsniedz 2 centimetrus. Pārējās 2 Latvijā sastopamās dižzirnekļu sugas ir nedaudz mazākas. Parasti dižzirnekļi uzturas mitrās, krūmiem aizaugušās pļavās, purvos un ūdenstilpju krastos. Interesanti, ka briesmu gadījumā vai reizēm arī medījot, tie metas ūdenī – ielien tajā pa auga stiebru vai vienkārši ienirst. Zem ūdens viņi var palikt 10 – 15 minūtes. Tomēr viena zirnekļu suga patiesi dzīvo ūdenī. Tas ir ūdenszirneklis Argyroneta aquatica. Viņš dzīvo zem ūdens zvanveida kamerā, kurā sanes gaisu. Ūdenszirnekļa ķermeni klāj matiņi, kuri ūdenī nesamirkst. Starp matiņiem atrodas sīki gaisa pūslīši, tāpēc zem ūdens ūdenszirneklis izskatās sudrabots. Veicot novērojumus dabā, mēģiniet šos zirnekļus atšķirt. Dižzirnekļi ir plēsīgi. Viņi medī visai prāvus kukaiņus, piemēram, skrejvaboles, dažkārt seklumā uzbrūk arī zivju mazuļiem. Pieaugušie īpatņi sastopami no jūnija līdz augustam. Daudzās Eiropas valstīs šo zirnekļu dzīvei piemēroti biotopi (dzīvesvietas) ir iznīcināti, tāpēc izzuduši arī paši dižzirnekļi un citi šo vietu iemītnieki. Tāpēc, neskatoties uz to, ka pie mums dižzirnekļi vēl sastopami samērā bieži, lielākais no tiem iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā un iekļauts MK aizsargājamo sugu sarakstā.

Agrāk store bija izplatīta visā Atlantijas Eiropas piekrastē. Daugavā ap 1. tūkstoti pirms mūsu ēras bijusi parasta. 19. gadsimtā atsevišķi eksemplāri noķerti Daugavā, Gaujā, Irbē, Ventā un Rīgas līcī. Vairāki eksemplāri noķerti arī pēc 1. Pasaules kara. Pēc 2. Pasaules kara droši zināms tikai viens stores noķeršanas gadījums – 1963. (64.?) gadā pie Jūrmalas. Salīdzinājumam Igaunijā 20. gadsimtā noķerta 21 store, no kurām 9 pēckara periodā, pēdējā no tām 1996. gadā Rīgas līcī pie Muhu salas. Kopš 1995. gada iekļauta LSG izzudušo sugu (0.) kategorijā. Liela zivs – garumā var sasniegt 6 m (Latvijā līdz 2 m). Barojas galvenokārt ar bentosu un zivīm.

Baltie stārķi ligzdo lielākajā daļā Eiropas, šur tur Vidusāzijas rietumos un centrā, Āfrikas ziemeļrietumu malā un Āfrikas pašos dienvidos. Galvenokārt tie ir mitru un atklātu biotopu iemītnieki, kas apdzīvo zemienes, kaut gan Armēnijā un Marokā to ligzdas atrastas pat 2,5 km augstumā virs jūras līmeņa. Bet kur baltie stārķi ziemo? Lielākā daļa ziemu dodas pavadīt uz siltākām zemēm – visvairāk uz Āfrikas centrālajiem, austrumu un dienvidu apgabaliem, bet Vidusāzijas centrā ligzdojošie – uz Indostānas pussalu. Tikai Spānijas dienvidrietumos, Vidusāzijas rietumos un Āfrikas dienvidos ligzdojošie stārķi paliek ziemot turpat. Latvijā baltie stārķi jeb svēteļi vairākumam cilvēku asociējas ar visnotaļ parastu un bieži novērojamu putnu. Bet vai tie pie mums dzīvojuši vienmēr? Tikai pamazām lauksaimniecības zemēm nomainot mežus, radās balto stārķu ligzdošanai piemērotas vietas. Vēl 18. gadsimtā baltie stārķi ligzdoja tikai Kurzemē. 19. gadsimta pirmajā pusē stārķu skaits sāka strauji augt un kopš 19. gadsimta vidus tie ligzdoja visā tagadējās Latvijas teritorijā. Par to, ka baltais stārķis ir samērā vēls ienācējs, liecina arī latviešu tautas folklora, kurā tas gandrīz netiek pieminēts. Baltais stārķis apdzīvo galvenokārt atklātus biotopus – pļavas, tīrumus, ganības. Ligzdu parasti būvē viensētās, ceļmalās, pie fermām u.tml. vietās. Ļoti retos gadījumos ligzdo klajumos mežā. Ligzdot cenšas atgriezties iepriekšējā ligzdošanas vietā un daudzus gadus izmanto vienu un to pašu ligzdu. Pēcligzdošanas laikā, kā arī neligzdojošie putni lasās baros. Baltie stārķi pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, tārpiem, zivīm, grauzējiem, abiniekiem, rāpuļiem un citu putnu mazuļiem. Dažkārt ēd arī maitu. Latvijā ligzdo vairāk nekā 10 000 pāru. Suga iekļauta MK aizsargājamo dzīvnieku sarakstā.

Atšķirībā no baltā stārķa, melnajam stārķim raksturīgi dažādi mežu (izņemot priežu silu) biotopi, kur tuvumā atrodas piemērotas barošanās vietas – upītes, strauti, bebru dīķi, zivju dīķi u.tml. vietas. Pārtiek no zivīm, kukaiņiem, abiniekiem, rāpuļiem un sīkiem zīdītājiem. Klusā vietā, lielā vecā kokā (galvenokārt ozolā vai priedē), tā apakšējos zaros melnais stārķis būvē lielu ligzdu, kuru izmanto daudzus gadus pēc kārtas. Nelabvēlīgos gados neligzdo. Pārziemo Izraēlā un Āfrikā. Līdzīgi kā balto stārķi mēdz saukt par „svēteli”, arī melnajam stārķim ir tautā iegājies nosaukums – „gandrs”. Melnais stārķis ir iekļauts LSG 3. kategorijā, kā arī MK aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijā ligzdo no 750 – 900 pāriem.

Šis putns Latvijā vēl 19. gadsimtā tika uzskatīts par visai parastu putnu. Tomēr vēlāk lielo dumpju skaits ievērojami samazinājās. Lai gan mūsdienās lielais dumpis sastopams visā teritorijā, tā izplatība ir nevienmērīga. Dzīvo galvenokārt seklās ar niedrēm aizaugušās dažāda lieluma ūdenstilpēs – ezeros, zivju dīķos, dažkārt arī bebru uzpludinājumos. Lielais dumpis pārtiek galvenokārt no zivīm, abiniekiem un ūdens bezmugurkaulniekiem. Tomēr ēd arī sīkus zīdītājus un putnus. Lieliski maskējas. Briesmu gadījumā lielais dumpis saslienas stāvus, kaklu un knābi izslien uz augšu un šūpojas līdzi niedrēm. Maskēties palīdz ne tikai neparastā poza, bet arī raibais, dzeltenīgi brūnais apspalvojums. Lielajam dumpim raksturīgs galvenokārt naktī un krēslā saklausāms tēviņa sauciens – dobjš, atkārtots, tālu dzirdams „buuu” (it kā kāds pūstu tukšā pudelē). Lielais dumpis ir iekļauts LSG 3. kategorijā un MK aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijā, domājams, ligzdo 200 – 300 pāri. Heehh..esmu redzējusi Dumpi. ;D