Zinātnieki atklājumu vārdā ir gatavi uz visu. Šajā rakstā pieminētie zinātnieki eksperimentus veica uz sava ķermeņa. Viņi vēlējas atklāt kaut ko jaunu un padarīt pasauli labāku. Citiem tas izdodās, bet citiem nē.
Zinātnieki atklājumu vārdā ir gatavi uz visu. Šajā rakstā pieminētie zinātnieki eksperimentus veica uz sava ķermeņa. Viņi vēlējas atklāt kaut ko jaunu un padarīt pasauli labāku. Citiem tas izdodās, bet citiem nē.
Alberts Hofmans mēģināja atrasts halucigēnas vielas, ko iespējams izmantot medicīnā. Viss sākās nejauši. Reiz strādājot labrotorijā viņam uz rokas uzlija dažas ķīmiskas vielas, kas izsauca vieglus reiboņus. Pēc tam viņš nolēma atklāt vielas, kas stimulē iztēli. Veicot eksperimentus viņš atklāja un izveidoja mūsdienās tik ļoti zināmo LSD. Pirmo reiz viņš LSD lietoja 1943. gadā pirms brauciena mājās. Alberts ieņēma LSD un brauca ar riteni mājas, viņam sākās spēcīgas halucinācijas, bet viņu tas neuztrauca, brauciens izvērtās interesants. Neskatoties uz visu šo vielu testēšanas uz sevi, Alberts nodzīvoja līdz 102 gadu vecumam. Alberts izveidoja vel vairākus desmitus halucinācijas izraisošas zāles par, ko ļoti priecājas tā laika hipiji. Mūsdienās LSD protams ir aizliegts, bet cilvēki joprojām to lieto.
Džovanī Grasī bija itāļu ārsts, kas galvenokārt specializējās parapsiholoģijā un zooloģijā. Kādu dienu viņš savus pētijumus nolēma novest līdz galējībai. Viņš veica autopsiju vīrietim, kura zarnās atrada lenteņus. Izkārnījumos viņš atrada lenteņa oliņas un nevēlējās, lai tās aiziet bojā. Zinātnes vārdā Džovanī nolēma norīt atrastās lenteņu olas, lai varētu izpētīt to dzīves ciklu. Jau pēc mēneša Džovanī sāka izjust diskomfortu un nespēku kā arī savos izkārnījumos varēja atrast lenteņu oliņas. Šos parazītiskos tārpus viņš viegli varēja nogalināt iedzerot speciālas zāles. Vēlāk lenteņu pētīšana kļuva par viņa un viņa studentu apsēstību. Viņi rija lenteņu oliņas un pētija to augšanas procesu un dzīves ciklu. Daži indivīdi viņu kermenī paspēja izaugt pat 1,8 m gari pirms tika nonāvēti. Viņa atklājums bija tāds, ka šie parazīt tārpi vairojās ar fekāliju palīdzību, kurās atrodās viņu oliņas. Lenteņu oliņas bieži var atrasties kūtī, kur nonāk arī uz kopēju rokām, kas tās apēd un tādējādi invicējās. Lopi inficējās apēdot oliņas, kas ir zālē vai sienā, jo pirms tam tur ir pakakājis jau inficēts lops.
Alans Blērs pazīstams arī kā īstais " Zirnekļcilvēks." Viņš ir pazīstams ar saviem pētijumiem un ekperimentiem entomoloģijā un toksikoloģijā. Alans vēlējās izjust melnās atraitnes koduma sekas. Viņš ar savu komandu atrada sievietes kārtas zirnekli un turēja to badā divas nedēļas pirms ļaut tam iekost. Pēc divām nedēļām viņš ļāva melnās atraitnes mātītei sev iekost 10 sekundes. Tas bija pietiekami ilgs laiks, lai zirneklis savu indi varētu ievadīt Alana ķermenī.
Pēc kodiena Alans stāstija, ka jutis tādu kā adatas dūrienu un pēc tam parādījušās dedzinošas sāpes, kas pastiprinājušās, laikam ejot. Kodums bija tik neliels, ka to par nevarēja redzēt, bet ap to parādījās bāls pleķis un rokas pirksti sāka palikt sarkani. Pulsējušas sāpes sāka izplatīties pa viņa roku un tā kļuva nekustīga. Indes toksīni ceļoja pa viņa limfmezglu sistēmu un viņš sāka izjust sāpes dažādās ķermeņa daļās. Koduma vieta sāka piebriest un Alanu bija jāved uz slimnīcu. Sāpes pa visu ķermeni pavājināja viņa spēju runāt un elpot kā arī viņam iestājās šoks ceļā uz slimnīcu. Ārsti slimnīcā viņam deva morfiju, lai samazinātu sāpes. Un tā trīs mokošas dienas.
Alana simptomi pēc melnās atraitnes koduma deva ārtiem lielāku izpratni par to kā labāk diagnosticēt melnās atraitnes kodumu un kā zirnekļa toksīni iedarbojās uz cilvēka ķermeni. Alans izvesaļojās, bet atkārtot šo eksperimentu nevēlējās.
Vācu ķirurgs Augusts Biers bija pirmais, kas veica operāciju izmantojot spinālo anestēziju. Spinālā aneztēzija pēc Augusta domām bija nepieciešama pacientiem, kas cieš no dažādām blakusparādībām pēc vispārējās anestēzijas izmantošanas. Spinālās aneztēzijas laikā mugurkaula smadzenēs tiek injecēts kokaīns, kas neļau pacientam izjust sāpēs, bet ļauj būt pie samaņas. Pirmais, kas izmēģināja šo anestēzijas veidu protams bija pats Augusts. Drīz vien Augustam mugurā jau bija paliels caurums, bet viņi nepārtrauca mēģināt, līdz beidzot iestājās nejūtīgums, ko Augusts velējās pārbaudīt. Viņam ar āmuru tika sists pa gūžām un ceļgaliem. Uz viņa miesas tika nodzēst cigārs un izrauti daudzi kaunuma matiņi. Augustam pat spēra pa sēkliniekiem, bet viņš neko nejuta. Esperiments bija veiksmīgs un viņi atklāja vienu no populārākajiem anestēzijas veidiem pasaulē.
Kembridžas absolventam Baroftam bija ļoti interesantas teorijas par skabekļa daudzumu asinis un tā ietekmi uz organismu. Viņš uz sevis veica vairākus esperimentus ar skābekļa daudzumu organismā un pētija savas sajūtas. Viņš zināja pie kāda daudzuma viņa fiziskais un garīgais spēks sāk izsīkt un pie kāda daudzuma tas pārspēj normāla cilvēka fiziskās un garīgās spējas. Vienā no saviem pirmajiem eksperimentiem viņš nolēma ieslēgt sevi kamērā, kas pildīta ar indīgo ūdeņraža cianīdu. Kopā ar viņu gāzes kamerā iegāja arī suns, kas nomira jau pēc 95 sekundēm, bet pats Berofts izturēja 10 minūtes, līdz atstāja kameru.
Citā eksperimentā viņš uzturējās zema skābekļa līmeņa stikla kamerā, lai izpētītu kāds skabekļa daudzums cilvēkam nepieciešams, lai izdzīvotu. Pēc nedēlas viņa ķermenis sāka palikt zils. Vel šis džeks pliks sēdēja saldētavā, lai uzzinātu cilvēka sajūtas hipotermijas brīdī. Viņš stāstija, ka cilvēks pirms lētālas nosalšanas sāk justies silti un vairāk nejūt aukstumu. Viņš tajā saldētavā nosēdēja līdz samaņas zudumam un ārstiem nācās glābt viņa dzīvību.
Spēcīgi. Ne katrs varētu ziedot savu veselību un pakļaut riskam dzīvību tāpēc, lai saprastu, kā lietas notiek. Saku godīgi - es labāk būtu meklējis brīvprātīgo un piedāvājis atlīdzību nekā ļāvis sev iekost vai laist asinīs kokaīnu. :D
tu pameiģini izraut parastu matu no galvas, vai kaunuma matu.un salīdzini no kura izraušanas vairāk sāpēs. domāju,ka atbilde būs tev rokas ātri
Nu tur jau visā tā doma. Lai pārbaudītu anastēzijas iedarbīgumu, vajadzēja būt pēc iespējas sadistiskākiem.
"Lenteņu oliņas bieži var atrasties kūtī, kur nonāk arī uz kopēju rokām, kas tās apēd un tādējādi invicējās." ....totāls maindfaks :D