Putniem, jūras bruņurupučiem, sikspārņim un citiem dzīvniekiem piemīt spēja sajust Zemes magnētisko lauku un izmantot to navigācijai. Ilgi tika uzskatīts, ka cilvēkam nav šādu spēju (galu galā mēs spējam tik viegli apmaldīties mežā). Tomēr nesen tika atklāts, ka cilvēka acīs ir sastopams tas pats proteīns, kas atbild par Zemes magnētiskā lauka sajušanu dzīvniekiem.
Tavās acīs atrodas kompass11
413
2
Dzīvniekiem piemīt vairākas spējas, kuras izmantot, lai sajust magnētisko lauku. Viena no tām ir ar speciāla proteīna palīdzību - kriptohromu, kas izmantojot redzamo gaismu spēj palīdzēt sajust niecīgas izmaiņas magnētiskajā laukā. Migrējošie putni, augļu mušiņas un tauriņi izmanto kriptohromu kā vienu iespējām, lai atrastu ceļu līdz savam galamērķim. Interesanti, ka arī cilvēka organismā ir kriptohroms, tādēļ svarīgs kļūst jautājums - kādēļ mums ir nepieciešami dārgi GPS navigātori, ja mūsos ir viela, kas spētu izmantot Zemes magnētisko lauku tam pašam mērķim?
Kā izrādas, tad atbilde uz šo jautājumu nav skaidra. Varbūt cilvēka kriptohroms nemaz nevar tikt izmantot magnētiskā lauka sajušanai? Lai to pārbaudītu pētnieki ķērās klāt pie gēnu inženierijas. Tika radītas augļu mušiņas, kuru DNS ievietoja kriptohroma gēnu no tauriņa. Izrādījās, ka augļu mušiņas spēj izmantot tauriņa kriptohromu, lai sajustu magnētisko lauku.
Tālāk tika radītas augļu mušiņas, kuru DNS ievietoja kriptohroma gēnu no cilvēka. Mērķis bija noskaidrot, vai cilvēka kriptohromu var izmantot, lai sajustu magnētisko lauku. Un izrādījās, ka var. Pirms pētījuma ar kriptohromu, tika veikti ļoti maz eksperimentu, lai pārbaudītu cilvēka spēju just magnētisko lauku. Agrīnākais no tādiem pētījumiem bija 1980. gadā Dr. Robins Beikers no Mančesteras Universitātes veiktais eksperiments, kura mērķis bija noskaidrot, vai cilvēks spēj izmantot magnētisko lauku kā navigācijas līdzēkli.
Eksperimenta dalībniekiem tika aizsietas acis un viņi tika aizvesti tālu no savām mājām. Tālāk viņiem lika norādīt virzienu uz savām mājām. No vairāk nekā tūkstots dalībniekiem lielākā daļa spēja to izdarīt. Vienīgās reizes, kad kļūdas procents pieauga, bija, ja dalībniekiem uzvilka cepurīti, kurā iestrādāti magnēti. Diemžēl pēc Beikera nevienam neizdevās atkārtot šo eksperimentu ar tik lielu precizitāti.
Iespējams, jaunā informācija par kritpohromu būs pietiekams iemesls, lai šos eksperimentus atkārtotu. Varbūt mums piemīt labākas navigācijas spējas nekā mēs spējam iedomāties. Iespējams, ka evolūcijas gaitā mēs zaudējām šo spēju just Zemes elektromagnētisko lauku. Bet varbūt mūsdienu mākslīgie elektromagnētiskā lauka avoti bloķē šo mūsu spēju. Skaidrības nav nevienā no variantiem, taču tas tikai mudina izzināt vairāk par šo noslēpumaino cilvēka spēju.
Tev patiks šie raksti
