Nibiru57

1985. gadā., atvaļinātais Arkanzasas Universitātes profesors doktors Deniels Vaitmirs, iedvesmojoties no Jukatanas asteroīda, izvirzīja planētas X vai Nibiru teoriju, kas paredz, kāda milzīga objekta – vismaz Neptūna izmēra planētas, vai pat zvaigznes – Saules kompanjones, iejaukšanos Orta mākoņa vai Koipera joslas ķermeņos, sūtot tos pretī sadursmei ar Zemi. Lai arī teorija lieliski izskaidrotu novēroto ciklisko izmiršanu, tik masīviem objektiem mierīgi esot spējīgiem izgrūst Saules sistēmas nomales komētas un asteroīdus no to orbītas, Vaitmira piedāvātais skaidrojums neguva atzinību astronomijas aprindās. Pārliecināt pragmatiskos zinātniekus nopietni apsvērt vēl vienas planētas eksistenci bez nekādiem tiešiem pierādījumiem bija neiespējams uzdevums. Tomēr vairāki pseidozinātnieki kā Seno Astronautu autors Zakarijs Sitčens un citi uzņēma Nibiru teoriju ar atklātām rokām, vēl tālāk distancējot nopietnus pētniekus.

Saules sistēmas nomaļo Transneptūna objektu pētniecības lielākā autoritāte Maikls Brauns, kurš pasaules slavu izpelnījās atklājot virkni ledainu nelielu ķermeņu, kas noveda pie agrākās 9. planētas Plutona pazemināšanas amatā par pundurplanētu, bija viens no Nibiru teorijas pretiniekiem, uzskatot, ka tik liels objekts, nevarētu tik ilgi palikt nemanīts. Apbrīnojamā likteņa ironijā, tieši vīrs, kas savulaik Saules sistēmai atņēma tās 9. planētu, ir tai atdarījis. 2016. gada sākumā, Brauns ar savu kolēģi Konstantīnu Batīginu publicēja pētījumu par 13 Transneptūna objektu orbītas dīvainībām, kas norāda uz Neptūna izmēra planētas gravitācijas ietekmi.

Raksta saīsinātās versijas beigas. Pilno versiju lasi JRblogā. Saite pie izmantotajiem avotiem ↓↓↓