Nāvējošie ezeri9

Ārkārtīgi skaisto  Ņosa ezeru no visām pusēm ielenc lauki, gleznainas klintis un zaļi pakalni. Ezera pērļu pelēkā virsma ir mierīga un rāma- bet!- lai cik rāms neizskatītos ezers, tas ir kādreiz aktīva vulkāna krāteris, kura dibenā pēc pēdējā izvirduma bija palicis magmas korķis. Zem ūdens spiediena šis korķis atdzisa un sapresējās. Tādu ezeru pasaulē ir ļoti daudz, bet ir tikai divi, kuri ir spējīgi nobeigt visu dzīvo savos krastos- otrs ezers- Monouns- atrodas 95 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Ņosa.

Šādos ezeros šausmas var atkārtoties jebkurā brīdī.Vulkāniskās darbības dēļ ogļskābā gāze turpina izdalīties caur magmas porām Parasti krāteru ezeros ūdens periodiski sajaucas, gāzētais ūdens paceļas virspusē un gāzes, nekaitējot apkārtējai videi izsējas atmosfērā.

Bet Ņosā un Monounā tā nenotiek- slāņi nesajaucas. Gāze turpina piesātināt ūdens dziļākos slāņus līdz brīdim, kad kaut kas tos nesajauc- tas var būt stiprs vējš, kurs izraisa viļņus, neparasti auksts laiks, kad ezera virsējie slāņi atdziest un nolaižas zemāk, noslīdenis vai zemestrīce. 

Daļa dzīļuma ūdens paceļas virspusē, aizraujot sev līdz vēl lielāku daudzumu ūdens no ezera dibena, gāzes pūslīši pārvēršas gāzes strūklā, un stipri gāzētais ūdens kā no šampanieša pudeles traucas augšup. 1986 gadā Ņosā tāda "strūklaka" sasniedza 80 metru augstumu un visa apkārtne nokļuva nogalinošās gāzes mākonī. Gāze, kura ir divas reizes smagāka par gaisu, nolaidās pār apkārtni un nosmacēja visu dzīvo. Kad 1984. gada augustā gāja gaisā Monouna ezers, gāja bojā 37 cilvēki. 

Ņosa ezers ir lielāks, tāpēc tā nāvējošais speks aiznesa vairāk dzīvību. Gāzes mākonis izplatās ar ātrumu 70 km/h un ir spējīgs nogalināt pat cilvēkus, kuri atrodas 20 km no ezera. Ņosa ezers noteikti būtu sprādzis atkal- pēc 2000. gada  datiem,  ezera dibenā bija  divas reizes vairāk gāzes, nekā bija 1986. gadā.  (0,4 km3 un  0,17 km3 1986 gadā. ). Katastrofa būtu varējusi  sagraut dambi, kurš atrodas ezera ziemeļu daļā, un tādā gadījumā ezera ūdeņi gāztos uz Nigēriju, kur varētu  applūdināt ciemus ar 10 000 iedzīvotajiem. 

Neskatoties uz to, ka no ezera apkārtnes pec katastrofas tika evakuēti 3500 cilvēku, viņi atgriezās- viņus pievilka  apkartnes auglīgās augsnes. Kukurūzas lauki dienvidos saniedza ezera krastus un pakalnu nogāzēs fulani cilts gani ganīja savus lopus. 

Pie tam kaut kādi eiropiešu gudrīši ezerā, kurš bija nogalinājis visus savus iepriekšējos iemītniekus, ielaida tilapijas, kuras tur  savairojās neticamos daudzumos, un vietējie iedzīvotāji ne pa jokam aizrāvās ar zivju ķeršanu.  

Lai cik tas dīvaini neliktos, lai arī  ezera atgāzēšanas projekts tika izstrādāts jau uzreiz pēc katastrofas, ilgi nevarēja  atrast naudu tā realizēšanai- ANO, kura dāsni sniedz atbalstu katastrofu gadījumos, to nemēdz darīt, kamēr katastrofas vēl nav...Tikai 2001. gadā tika palaista ekspluatācijā pirmā ezera atgāzēšanas sistēma, un 2011. gadā- vēl divas.