Stāsts par trim Nobeļa prēmijas laureātiem- Džozefu Tomsonu, Ernestu Rezerfordu un Nilsu Boru un par to, ka ģenialitāti nevajag mēģināt ielikt rāmjos...
Kad studentam piegriežas...17
629
2
Var ticēt, var neticēt, bet Rezerforda un Nilsa Bora iepazīšanās esot bijusi šāda...
Pie Rezerforda,kurš toreiz bija Kembridžas universitātes pasniedzējs, esot griezies viņa aizvainotais kolēģis, ievērojamais fiziķis Tomsons, kurš bijis gatavs ielikt Boram nesekmīgu atzīmi, jo viņš uz jautājumu "Kā ar barometra palīdzību ir iespējams noteikt augstceltnes augstumu?" esot atbildējis: "Var paņemt barometru, uzkāpt uz ēkas jumta, piesiet barometru auklas galā, nolaist līdz zemei, un tad, uzvelkot to atpakaļ, izmērīt auklas garumu. Auklas garums būs vienāds ar ēkas augstumu." Bors esot protestējis, ka viņš esot pelnījis teicamu vērtējumu, jo atbilde esot pilnīgi pareiza. Tomsons sašuta, jo atbilde, lai arī bija pareiza, tomēr neparādīja tik labas zināšanas fizikā, kā nepieciešams Kembridžas studentam!
Abi pasniedzēji deva vēl vienu iespēju spītīgajam dānim...un Bors priecīgs paziņoja, ka esot vēl viens labs risinājums: "Var paņemt barometru, uzkāpt uz ēkas jumta un mest to pāri jumta malai. Metot barometru, jāuzņem tā krišanas laiku. Tad, izmantojot formulu "augstums ir vienāds ar brīvās krišanas paātrinajuma reizinajumu ar laika kvadrātu, kurā barometrs nokrīt no jumta, dalītu ar 2", var aprēķināt ēkas augstumu." Bors, saņēmis labu vērtējumu, bija gatavs atstāt kabinetu, bet Rezerfords viņam pavaicāja vēl par citiem risinājumiem, kurus viņš zinot.
"Ir vairāki veidi, kā noteikt augstumu ar barometra palīdzību. Piemēram, var paņemt barometru, izmērīt barometra augstumu, tā ēnu, ēkas ēnas garumu un pēc tam proporcionāli aprēķināt celtnes augstumu. Var ņemt barometru un sākt kāpt pa kāpnēm uz augšu, atzīmējot uz sienas barometra augstumu. Tad saskaitīt atzīmju skaitu, un tas dos celtnes augstumu barometra vienībās. Var piesiet barometru auklas galā un, šūpinot to kā svārstu, noteikt svārstību frekvenci, kas atkarīga tikai no svārsta garuma, kuru var aprēķināt, zinot frekvenci un smaguma spēku.
Vislabākais ir ņemt barometru un doties pie nama pārvaldnieka. Kad viņš atvērs durvis, jāizsaka piedāvājums "Pārvaldnieka kungs, šeit ir brīnišķīgs barometrs. Ja jūs man pateiksiet šīs ēkas augstumu, tas ir jūsu!." Rezerfords jautāja- vai Bors tik tiešām nezina tradicionālo atbildi uz šo jautājumu. Viņš atzina, ka zina- viņam vajadzējis teikt, ka augstumu aprēķina pēc spiedienu starpības, bet viņam apnikusi cenšanās mācīt, kā viņam domāt."
Vai tas patiesi tā bija? Ir zināms, ka 1911. gadā jaunais fiziķis Nilss Bors saņēma 2500 kronu stipendiju, lai papildinātu zināšanas Kembridžā, kur viņš ieradās tā paša gada septembrī. Viņš stažējās Kavendiša laboratorijā ievērojamā fiziķa Džozefa Tomsona vadībā. Bet Tomsons nenovērtēja jauno dāni, kurš runāja sliktā angļu valodā. Pie tam jaunais nekauņa uzdrošinājās aizrādīt uz paša Tomsona kļūdām aprēķinos! Pats Bors par to raksta tā " Es biju vīlies, ka viņu neinteresēja pat tas, ka viņa aprēķini izrādījās nepareizi. Tajā bija arī mana vaina- es nepietiekoši labi zināju angļu valodu, un man bija grūti izskaidroties. Tomsons bija ģēnijs, kurš īstenībā rādīja ceļu visiem. Kembridžā bija ļoti interesanti, bet mācības tur bija pilnīgi bezjēdzīga nodarbošanās." 1912. gada martā Bors pārcēlās uz Mančesteru pie Rezerforda, kuru viņš vēlāk nosauca par savu otro tēvu, un veica pētījumus kopā ar viņu un vēl vienu nākamo Nobeļa prēmijas laureātu- jauno ungāru ķīmiķi Ģerģu de Heveši. Šī kopējā darba rezultāts ir Rezerforda- Bora planetārais modelis.
Tev patiks šie raksti
