Un tikai tad cilvēks satrūkās. Atjēdzās. Saprata. Nu ir viss. Un uz visiem laikiem. Viņam pāri noliecās priede ar sudrabainām rasas lāsēm skuju galos.
-Ek, cilvēk! Par agru?- vaicāja priede.
-Jā,- nopūtās cilvēks.
-Par maz tiki strādājis?
-Jā.
-Par maz mīlējis?
-Jā.
-Paklausies cilvēk! Celies,- čukstēja priede.
Viņa bija burvju priede un teica:
-Celies, cilvēk, un dzīvo! Ej mājās. Tikai...Saprotams- tikai! Visiem burvjiem savi noteikumi! Redzi šo rasas lāsi?
Tā šūpojās un trīcēja, un atspoguļoja zemi un debesis.
-Redzi, cilvēk! Dodu tev tik daudz laika, kamēr šī lāse nokritīs. Saki- ko tu pasaulē esi visvairāk mīlējis? Saki! Un tu varēsi celties un turpināt..
Cilvēks ievilka elpu un sāka domāt. Tikai...rasas lāse negaidīja...Un pasaulē palika viss pa vecam...
[ Autors nezinams. ]
