Labs vakars, spocēni, diemžēl arī šovakar Latvijas izlase piedzīvojusi zaudējumu, turklāt, pamatlaikā, līdz ar to saglabājot pēdējo vietu A apkšgrupā. Īsumā par spēles gaitu un pārdomas, viedoklis, kā jau parasti.
Pirmais periods izcēlās ar lielu Šveices pārsvaru, neskatoties uz to, ka Latvijai bija iespēja gandrīz minūti spēlēt skaitliskajā vairākumā pieciem pret trim šveiciešiem. Šajā vairākumā reālu vārtu gūšanas iespēju nebija. Gan pirms, gan pēc vairākuma iniacatīva bija šveiciešiem ,par ko liecināja arī lielais metienu pārsvars.
Otrajā periodā vispirms gūstot 2 vārtus Nino Nīderaiteram un pēc tam pieplusojot vārtu guvumu Hofmanam Šveice izvirzās vadībā 3:0 (manuprāt, gan šie vārti nebija jāskaita- acīmredzama spēle ar kāju. Ja, kāds atcerās neiskaitītos Mozjakina vārtus pret mums iepriekšējā spēlē, tad tur bija tīrāks gols, kā Hofmanam). Latvijas izlase gan nepadevās un 2 vairākuma vārti Miķelim Rēdliham ,kā arī Ķēniņa uzmetiens, kurš trāpa pa Dibuā kāju un rezultāts ir 3:3.
Trešais periods iesākās ar Šveices ofensīvu, taču varēja just, ka abas komandas spēlē ļoti piesardzīgi baidoties kļūdīties un zaudēt vārtus. Perioda vidusdaļā gan Andrigeto izvirza vadībā Šveici. Par laimi ilgi nav jāgaida uz izlīdzinājumu - pēc Daugaviņa piespēles ,pieredzējušais Aleksejs Širokovs, kurš šo sezonu gan pavadīja VHL, bet pagājušo gad daļēji tieši Šveicē,pēcāk, pārceļoties uz LHV izlīdzina rezultātu. Pie rezultāta 4:4, spēle kļūst vēl uzmanīgāka , ar retiem abu izlašu uzbrukuma uzplaiksnījumiem. Labāk gan izskatījās Šveice. Tuvojoties perioda beigām Freibergs paprovocē Nīderraiteru,cerībā uz to, ka pretinieku līderis atbildēs. Vēl mazliet vēlāk, epizodē pie mūsu vārtiem mikro savainojumu gūst tas pats Nīderraiters, kas uz apmēram pusnomaiņu izslēdz no spēles - pie vainas gan viņa maiņas biedrs Holenštains nevis kāds no mūsējiem. Kad līdz mača beigām atlicis mazak par 2 minūtēm, rupja Bukarta kļūda piespēlējot pret apmali savā zonā un šveicietis ar Japānas izcelsmi uztver ripu un metiens, Masaļskis bezspēcīgs un diemžel zaudējums. Reizē ar mača noslēgumu arī mazi asumi starp Ķēniņu un Šveices spēlētājiem.
Spēle, manuprāt, ir divējādi vērtējama. No vienas puses malači ,ka spēja divreiz atspēlēties, turklāt no 0:3. No otras puses - neveiksmīga spēle lielākajai daļai no līderiem Masaļski, Girgensonu un Daugaviņu ieskaitot. Pārak daudz tika atdota sava zona, pārak daudz tika atļauts mest no labām pozīcijām. Gribētos runāt par tiesnešiem ,kuru daži lēmumi šķita apšaubāmi vai "aiz pirksta zīsti", tas pats Džeriņa desmitminūtnieks paša mača sākumā - nebija 3 un vairāk soļu no borta, ne spēle galvas,kakla rajonā, ne savainojuma.. Par Masaļski jau minēju - neteiktu, ka slikts mačs, taču arī ne izcils. Es pēc 4. vārtu zaudējuma būtu veicis vārtsargu maiņu. Pozitīvais, protams, ir raksturs un cīņa līdz galam, arī tas, ka spējām izmantot 2 vairākumus. Uztrauc Miķeļa savainojuma nopietnība.
Tagad brīvdiena un sākās izšķirošās 3 spēles pret Dāniju, Kazahstānu un Norvēģiju. Interesantā situācija grupā, joprojām ļauj cerēt uz ceturdaļfinālu, tacu tajā pat laikā jāsāk arī uztraukties par to vai nesanāks cīņa par izdzīvošanu. Gaidot maču ar Dāniju jācer uz to, ka ar Rēdlihu viss būs labi, jāsapurinās, jācer, ka dāņiem būš smags mācs pret Krieviju (ieteicams fiziski un morāli demoralizējošs) un jācer uz pirmo uzvaru turnīrā. Par lielu Latviju!