Lelles acis ar tumšajām skropstām porcelāna sejā bija zilas kā debesis, tikpat zilas kā Abbbijai, un tās bija plaši atvērtas.
Lūkojošās debeszilās acis likās uzmanības pilnas, dzīvas un tik pilnas ar spēcīgām emocijām, ka Abbijai aizrāvās elpa. Īsu brīdi viņai likās, ka viņa redz naidu šajās lelles acīs.
Bet tas bija tikai uz īsu brīdi. Abbija samirkšķināja acis un izcēla lelli no tās kastītes. Tās acis bija tukšas, bez dzīvības. Tā bija tikai veca lelle ar zilām stikla acīm, kas mirdzēja vārgajā gaismā drūmajos bēniņos.
Vēlāk, kad viņa bija iztīrījusi pusi no bēniņiem, Abbija aiznesa lelli lejasstāvā, uz savu istabu. Noglaudot tās satīna svārkus, viņa to uzlika uz gara plaukta, kur viņa turēja dažas mīkstās rotaļlietas, vēl vienu lelli, kuru viņas tēvs bija atsūtījis no Meksikas, divus greizus māla podus, kurus viņa bija uztaisījusi pagājušajā gadā mākslas nodarbībās skolā un kaudzi ar gliemežvākiem, kurus viņa bija atradusi pludmalē. Lelle sēdēja uz plaukta kā karaliene, imperiālistiska un vēsa, tās seja bija pagriezta pret Abbijas gultu.
''Es nesaprotu, kāpēc tu gribi to paturēt,'' Lindsija teica tajā vakarā, pēc tam, kad Abbija bija nolikusi lelli savā vietā. ''Tā ir tik veca un pretīga!''
''Es nesaprotu, kāpēc tev tas vispār rūp,'' Abbija sacīja viņai. viņa gulēja gultā un skatījās uz lelli. ''Bet man viņa šķiet skaista. Mamma domā, ka tā varētu būt antīka un, iespējams, vērtīga.''
"Tad kāpēc tu to nepārdod? Es to darītu."
"Es zinu, ka tu to darītu,'' Abbija sacīja ''Bet es to negribu. Padomā par to šādi, Lindsij, es tikko atbrīvoju viņu. viņa tagad ir brīva sieviete.''
''Jā, zinu,'' Lindsija nospurdzās.
''Tad kāpēc tu nepazūdi no šejienes?'' Abbija priecīgi ieteica.
Kad Lindsija bija aizgājusi, Abbija izslēdza naktslampiņu un izstiepās, lai varētu gulēt. Ielas laternu gaisma nāca caur plānajiem baltajiem aizkariem un pāri istabai Abbija varēja redzēt lelles acis mirdzam ēnās. Acis neaizvērās. Viņas mamma teica, ka tās droši vien ir iesprūdušas, visticamāk tāpēc, ka tās bija tik vecas vai arī tām nekad nebūtu jāaizveras.Vienīgais veids kā to noskaidrot būtu noņemt lelles galvu, bet tā bija tik trausla un vienmēr pastāvēja iespēja, ka tā varētu saplīst. Abbija nespēja to izdarīt, tāpat kā viņa nevarēja atstāt lelli bēniņos. Tagad, kad viņa bija to atradusi, viņa negribēja riskēt to salauzt. viņai vienkārši vajadzēs sadzīvot ar lelles savādajām lūkojošām acīm.
