Trešā diena ir klāt! Šodien es Jums nedaudz pastāstīšu par cilvēku otrajām dzīvēm.
Otrā dzīve2
Mērija un Mērija
Mans vārds ir Mērija. Mani nosauca tā pat, kā manu vecmāmiņu. Viņa nomira pirms manas dzimšanas. Mana mamma man pastāstīja, par kādu biedējošu atgadījumu - tad man bija 3 gadi. Mēs sēdējām pie pusdienu galda un es pie sevis dungoju. Tad es apstājos un teicu "es esmu bijusi Tava māte." Viņam tam nepievērsa īpašu uzmanību un atbildēja: "ja, tiešām?" "Jā, arī tad es biju Mērija, un rūpējos par Tevi. Tagad Tev jārūpējas par mani." Tajā brīdī viņa izmeta no rokām visu, ko tajā brīdī tur turēja, bet es turpināju dungot, it kā nekas nekas nebūtu noticis.
Šis ir lielisks pierādījums tam, ka bērni saka baisas lietas.
Mana lelle
Kad es biju maza, manai mammai patika iepirkties antīku preču veikalos. Kādu dienu viņa izlēma paņemt mani līdz. Kad mēs bijām veikalā, es skatlogā ieraudzīju stāvām vecu lelli. Es pavēstīju mammai, ka tā ir lelle no manas iepriekšējās dzīves. Viņa pateica, ka tā nevar būt. Es mammai skaidroju, ka tā ir mana lelle un viņas vārds ir Dorolesa. Viņa palūdza veikala īpašniecei izņemt lelli no skatloga, tā bija veca koka lelle ar noskrandušām drēbēm. Mamma viņu nopētīja un tiešām - tai uz kakla bija izgrebts vārds Dorolesa. Mana mamma pārbijās un mani burtiski aizvilka uz māju. Tā arī es nedabūju savu lelli.
Ticot maniem vecākiem, tie stāsta, ka es bērnībā biju stāstījis, kā pirms daudziem gadu desmitiem es sadegu dzīvs. Arī tagad manas lielākās bailes ir mājas aizdegšanās, kā arī es izvairos no uguns. Tā mani patiešām biedē.