Neiemiedz15

Miegs. Ideja par aizmigšanu viņu biedēja. 

Viņa negulēja, jo zināja, kas viņu gaidīja.

Tas bija sapnis.

Drausmīgs, briesmīgs sapnis.

Sapnī viņa vienmēr atradās kastē. Tur nebija gaismas, un bija neiespējami pakustēties. Sapnis vienmēr beidzās ar kastes sašūpošanos un kritienu. 

Kritienu...

Kritienu...

Kritienu...

Viņa centās kaut kur pieķerties, taču nespēja.Viņa vēlējās to visu pārtraukt.

Meitene vēlējās atklāt šī nolādētā sapņa noslēpumu.

Viņa nezināja, kas seko pēc kritiena. Viņa spieda sev palikt sapnī. Viņa negribēja celties. Bija pilnīgs klusums. Ne vēja, ne gaisa. Vienkārši sajūta, ka krīt, sagrieza viņas vēderu. 

Viņa aizvēra acis un nomierinājās. Viņa vairs nejuta it neko. Sajūta bija it kā atrodoties uz vates. Tad viņa pamodās savā gultā. 

Viņa pamodās. Gaisma bija iedegta, un pār meiteni bija pārliekusies viņas māte. Viņa jutās drošībā.

Viņa mēģināja izstāstīt mātei, kas noticis, taču viņa nespēja pakustināt lūpas.  Viņa izmēģinājās daudzas reizes, taču bez rezultātiem. Viņa panikā centās pakustināt galvu, taču viņa nespēja. Tas pats bija ar rokām un kājām. Viņa pat nemirkšķināja.

Tad tas notika. Viņas skatienā viss sadrupa, viņas āda nolobījās nost, atklājot sārtus jēlumus, no viņas mutes un deguna izlīda vairāki simti tārpu, viņas lūpas nokrita nost, tam sekoja plakstiņi. 

Viņa gribēja kliegt un raudāt, bet nespēja. Tad viņa juta visšausmīgāko. Viņas kauli sadrupa...

Viņa juta, kā ķermenis paliek nejūtīgs, tad viņa sāka slīkt. 

Slīkt...

Slīkt.. 

Slīkt...

Līdz viss pārvērtās tumsā, līdz viss pilnībā izgaisa...

Nākamajā rītā meiteni atradu mirušu, no elpas trūkuma. 

Izrādījās, viņai bija slimība, kas miegā elpošanu palēnina, līdz tā pazūd pa visam. Krišana lika viņai pamosties pareizajā brīdī, lai elpotu. Ja viņa nebūtu sevi noaurēju sapnī, būtu dzīva. 

Viņa vismaz beidzot saprata, kas seko kritienam...

NĀVE...