Da es jau neko... Viņa pati atnāca...8

-Tas muļķis tak dabūs galu!- sirdīgi bļāva kaimiņ tante skatoties kā es ar ķirbi padusē un alus pudeli rokā rāpjos uz šķūnīša jumta. Viņas kašķīgā daba un skaļā balss visam miestam bija gana labi pazīstama tāpēc kārtēja klaigāšana nevienu nepārsteidza.

-Dainas tante, ejiet, ka jūs... ... jums katls tūlīt piedegs!- miermīlīgi atbildēju un atsēdies uz jumta malas smīkņāju. Katla piedegšana tas ir episks notikums, par kuru zina visi, i tuvi, i tāli... Reiz pirms vairākiem gadiem Dainas tante aizrāvās pļāpājot pa telefonu ar draudzeni ārzemēs, kura negaidīti bija piezvanījuse, un pa to laiku lielais katls ar galertam vārīto gaļu piedega.... Tā piedega, ka mājā nācās taisīt remontu, un stāsta, ka kaimiņi skrējuši ar ūdens spaiņiem ieraugot dūmu mutuļus, kuri vēlās pa durvīm un logiem. Pats klāt nebiju, bet runā, ka smaka esot bijusi nežēlīga. Pēc šī atgadījuma Daina mēnesi nerādījās cilvēkos....

Mana piebilde trāpīja tieši vājākajā vietā un noburkšķējusi kaut ko tipa: "nu i vells ar tevi..." tantuks aizšļūca aiz stūra. Gan jau, ka pārbaudīt virtuvi- nodomāju un ķēros pie sava plāna realizēšanas....

Jau iepriekš ne viena nemanīts un nepieķerts biju uzvilcis vadu un uznesis pārnēsājamo lukturi uz jumta... Atlika tikai to visu salikt kopā... Šķūnītis atradās pašā ielas malā un virs tā nokarājās koka zari, tātad uz tā novietoto ķirbi būs grūti pamanīt pāragri...

Neesmu nekāds dižais mākslinieks, un tas labi, tāpēc helovīna simbols sanāca vel jo briesmīgāks. Pielaboju nedaudz, ar kabatas nazi, lai lampa ideāli ietilpst ķirbī un novietoju savu uzparikti jumta malā.

 Līdz tumsai vel bija gana daudz laika tāpēc mierīgi dadzēru alu, laiski uzsmēķēju un tad tikai rāpos zemē. Šķūnīša iekšpusē novietoju ērtu krēslu un vienu vecu CD atskaņotāju ar disku, kurā sarakstīju visādas spocīgas skaņas. Man vieta pirmajā rindā! Un es to taisījos izbaudīt...

Vai tas helovīns vai ne, pa ielu, gar manu māju, vienmēr kāds pa vakariem staigāja. Uz vai no jūras.

Līdz krēslai paspēju izsūkt vel alu un pat nedaudz nosnausties. Ierausos krēslā un sāku gaidīt... Pirmie gadījās kaut kādi sīkie kurus nemaz nesabiedēja nedz pēkšņi izgaismotais ķirbis nedz spocīgās skaņas. Tas slikti. Gaidīju nākamos... Pēc dažām minūtēm garām gāja kāds pārītis, kuri nedaudz gan satrūkās, bet tikai pasmējās par to visu, un jau taisījās doties tālāk, kad es izlēmu improvizēt un skaļi sagrabināju dārza rīkus. Nu gan viņi sabijās un steigšus aizgāja uz ciemata pusi. Šī bija neliela uzvara, uzvara, kura iedvesmoja...

Gāja minūtes, sāka palikt garlaicīgi. Sāku smēķēt un sūkt alu. Kā par brīnumu neviens vairs negāja pa ielu vairāk kā pus stundu. Sāka likties, ka ideja par tautiešu biedēšanu ar ķirbi un skaņām, bija gana stulba...

No pilsētas puses nāca parastās pilsētas skaņas: auto trokšņi un petaržu plaukšķēšana. Ieklausījos šajās skaņās. Sāku konstatēt ka tās  pieklust. Nodomāju, ka auss vienkārši pieradusi pie ši fona trokšņa un vairs nereaģē uz to. Bet tad sāku manīt, ka arī trūcīgais ielas apgaismojums sāk tumst. Tas nedaudz satrauca jo likās, ka varu zaudēt samaņu vai vismaz miegu ciet. Sarosījos krēslā un sajutos vājš. Nespēks visā ķermenī likās pēkšņs un  nedabisks. Plisētas skaņa pieklusa, priekš manīs, un konstatēju, ka redzu ielas apgaismojuma spuldžu apveidus laternu iekšpusē. Tas nebija normāli. Sāku nervozēt. Rokas un kājas atteicās klausīt manām pavēlēm, satraukti elpoju....

Jūras pusē, tur kur valdīja piķa melna tumsa, kaut kas sakustējās. Jutos bezspēcīgs un nespēju noticēt tam kas notiek. No tumsas atdalījās tumsa! Tāda kā bezformiga ēna iznira no tumsas un sāka virzīties uz manu pusi. Ielu apgaismojums apdzisa un vienīgi zvaigžņotā debesis izgaismoja vientuļo piejūras ielu. Bailes. Dzīvnieciskās neapzinātās bailes iezagās sirdī, bet izdarīt neko nespēju...

Dažas minūtes ēna tuvojās man. Sāku domāt par to varbūt tas ir tikai sapnis? Bet vai tad sapnī var iedomāties par to, ka tas ir tikai sapnis?

Brīdī kad ēna pietuvojās līdz pāris metru attālumam sajutu, ka mani sāk pārņemt miers un sirds straujais skrējiens sāk norimt. Tas tak nav normāli- nodomāju, bet nespēju piespiest savu ķermeni kustēties.

Ēna ieguva apveidus. Tādus kā cilvēka apveidus, vai varbūt tikai mana iztēle tanī mēģināja ieraudzīt kaut ko pazīstamu? Ja tai vietā kur cilvēkam jābūt acīm, ēnai tiešām bija acis tad tā raudzījās tieši uz mani, it kā starp mums nebūtu šķūņa šķirbainās sienas un sētas. Būtne neizdarot nekādu troksni strauji devās uz manu pusi. Nepaspēju pat sabīties kad tā izslīdēja man cauri un pazuda no redzesloka. Joprojām nespēdams pakustēties brīnījos pats par sevi un to, ka nejūtu nedz bailes, nedz paniku.

Pēc mirkļa sajutu, ka ēna stāv man aiz muguras. Tā neelpoja un neizdvesa ne skaņu arī redzēt to es nevarēju, bet to, ka tā tur ir es zināju, es biju par 100% pārliecināts, ka tā tur ir!

Sekundē pirms zaudēju samaņu sajutu aukstumu uz kakla...

Atguvu samaņu un nespēju konstatēt vai biju atslēdzies stundu vai tikai minūti. Pamodos kā no miega. Ja neņem vērā halucinācijas tad viss bija kā parasti. Ielu apgaismoja laternas un no pilsētas nāca parastie pilsētas trokšņi.

Piecēlos kājās izgāju no būves un aizsmēķēju. Sataustīju kabatā plakano balzāma pudelīti, kura bija paredzēta vakara nobeigumam, un nesteidzoties iemalkoju. Galvā bija pilnīgs juceklis, nolēmu, ka šodienai pietiek piedzīvojumu....

 Līdz šim pret helovīna padarīšu biju attiecies ar vieglu smīn, tāpēc notikušajā meklēju iemeslus tikai un vienīgi sevī.

Nebiju nedz piedzēries, nedz noguris un miegains notikušais likās neiespējams un sāka pat nākt nedaudz smiekli. Gribēju pabiedēt cilvēkus, bet sanāca pašam piedzīvot izbīli. Izmetis izsmēķi nodomāju, ka šodienai pietiks piedzīvojumu un došos, ka pasēdēt pie kompja....

Līdz brīdim kad slēdzu datoru biju jau pārliecināts, ka tas viss bija tikai sapnis, kurš pārsteidza mani apziņas zaudēšanas brīdī. Bet vai tad sapnī mēs spējam šaubīties par, ka tas ir tikai sapnis?

Dators lēnu startējās, nav jau nekāds jaunais, un brīdī kad monitors satumsa ieraudzīju savu atspulgu tanī. Nedaudz izpūrušāks kā parasti... Bet kopumā nekas dīvains. Ja vien ne ādas apsārtums uz kakla. Steigšus devos uz vannas istabu.

Uz kakla tiešām bija kaut kāds apsārtums. Ieskatoties izdevās saskatīt četras slaidas līnijas. Nez kāpēc likās, ka tie ir nospiedumi no pirkstiem. Vai varētu būt, ka brīdī kad būtne no ēnas man pieskārās es zaudēju samaņu?