Sveiki .
Taksis savos pirmssākumos ir cēlies no dzinējsuņiem. Īpaši augstu senatnē tika vērtēti suņi, kas spēja pa pēdām atrast zvēru un noķert to, ar balsi norādot zvēra atrašanās vietu, neļaujot tam aizbēgt, līdz ierodas mednieki. Cilvēks jau tad centās iegūt izcilus pēcnācējus, pārojot tikai labākos suņus – ar labākajiem mednieka instinktiem.
Mazākie suņi ar īsākām kājām, uzsākot pēdu dzīšanu, spēja ne tikai atrast zvēra alu, bet arī sekot zvēram tajā. Intensīvi to aprejot, takša priekštecis izdzina zvēru no alas, kur to gaidīja mednieks. Šie suņi spēja arī saķert zvēru un izvilkt to no alas. Jau tajā laikā izstrādājās takša medību "manieres". Šādi suņi nedrīkstēja izcelties ar pārmērīgu agresiju, tiem bija jābūt azartiskiem, neatlaidīgiem. Šādas iemaņas īpaši bija nepieciešamas, medījot āpšus. Ne velti takša vāciskais nosaukums ir "dachshund", kas tulkojumā nozīmē "āpšu suns".
Takša veidošanās sākās Vācijas teritorijā XVI gadsimta vidū, bet tā sencis bija zema auguma dzinējsuns, kuru sauca par medību brakku. Eksterjers tika veidots, saīsinot suņu ekstremitātes un pagarinot ķermeni. Takša senčus izmantoja ne tikai medījot zvēru alā, bet arī zaķu un trušu medībām virs zemes. Jau senatnē par takšu darba spējām tika rakstīts: "Tie var medīt ne tikai kalnos, mežā un uz lauka, bet atrod dažādus zvērus arī zem zemes." (Flemmings, 1719.); "Taksis nepārspējami aizraujas ar pēdu dzīšanu, ielienot visbriesmīgākajos brikšņos; pateicoties lieliskajai ožai, tas ātri spēja atrast medījumu, aizmirstot visu uz pasaules… Stundām ilgi var sekot izbiedētam zaķim…, nenogurdināmi skrien pakaļ savvaļas kazai." (A. E. Brems, 1829-1884).
Meža zvēri no tik maza auguma suņa īpaši nebaidās, bēg no tā lēnām, bieži pat apstājoties, kas atvieglo mednieka uzdevumu. Takša uzdevums ir, atrodot medījumu, to apriet, novēršot uzmanību uz sevi. Mednieks, orientējoties uz suņa balsi, spēj pietuvoties zvēram attālumā, kas ir izdevīgs precīza šāviena raidīšanai.
Taksis ļoti veiksmīgi tiek izmantots aizšautu zvēru meklēšanai. Un, atšķirībā no liela auguma suņiem, taksis izmanto zemo ožu, tas ir, nemeklē zvēru ostot gaisu, bet gan tā atstātās pēdas uz zemes.
Mūsdienās sava jautrā rakstura un mazā auguma dēļ, taksis ir kļuvis par cilvēka kompanjonu. Takši, kuru senči vairākās paaudzēs netiek izmantoti medībās, rakstura ziņā ir atšķirīgi no tiem, kuri paaudžu paaudzēs iet medībās. Šie suņi ir vairāk orientēti uz saimnieku, neiziet uz konfliktu ar citiem suņiem, tie ir saprātīgi, jautri, lieliski prot kontaktēties ar cilvēku un citiem dzīvniekiem. Tie ar prieku mācās izpildīt dažādus trikus, tādējādi priecējot bērnus un arī pieaugušos ģimenes locekļus.
Vairums takšu pēc sava temperamenta ir sangviniķi. Tie spēj pamanīt pat tādas lietas, kurām cilvēks nepievērš uzmanību. Taksis, pirms kaut ko darīt, visu kārtīgi apsver. Tas ļoti ātri apgūst vārdus (komandas), adekvāti reaģē uz tiem, reizēm radot iespaidu, ka saprot cilvēka valodu. Taksis mājās ir saimnieks. Tas vienmēr ir lietas kursā par to, kas mājās notiek, kurš ko dara un kur norisinās interesantākās lietas. Sevišķi interesanti taksim ir virtuvē, īpaši, ja kāds tur gatavo ēdienu.
Ēdiens – tam takša dzīvā ir īpaša nozīme, tā dēļ taksis ir gatavs veikt varoņdarbus, izrādīt īpašu izveicību, vai pat veikt zādzību, zinot, ka par to tiks sodīts. Bet tas jau būs pēc tam…
Bet nebūtu pareizi teikt, ka visi takši ir rīmas. Arī starp takšiem ir sastopami mazēdāji, kas atradīs interesantākas nodarbes par ēšanu.
Bet takši ir tik dažādi, tiem piemīt plašs spektrs īpašību. Ir gudrie un ir dumjie, ir vienkāršie un ir viltīgie, ir savtīgie un ir cēlsirdīgie, ir bezkaunīgie un ir delikātie, ir altruisti un ir pašmīļi. Tā var turpināt un turpināt, bet šķirni raksturojošās īpašības atrodas kaut kur pa vidu.
