Svētdiena. 5.septembris.
Es smējos kā traks. Sēžot uz balkona margas un, velkot dūmu, es zināju, ka šādi neesmu smējies jau gadiem ilgi.
Man vajadzēja atvilkt elpu, lai sagatavotos jaunam smieklu vilnim, tāpēc noliecu galvu uz leju. Redzot sīkus mazus cilvēciņus, skraidot turp un atpakaļ kā skudras, nevarēju novaldīties un smējos tā pat kā rudens birdināja vasaras lapas.
Ar spēku metu Caines cigareti pār balkona margu un skatījos, kā viņa lēnām krīt lejup līdz atsitās pret kāda lietussargu. Es arī gribēju kaut kur atsisties. Pret kaut ko aukstu un cietu, pat asu. Tāpēc metos lejā, izbaudīdams vēja dunkas manā sejā.
Es kritu un kritu, bet kad apnika, smējos. Un tā arī es pamodos- ar smaidu uz lūpām.
Congratzz.
