Pirms kāda laika biju Daugavgrīvas cietoksnī - diez gan spokainā vietā. Spokainu to padara tumšās telpas, pamestība un bunkuri, kas tur ir lielā skaitā.
Pirmās ziņas par Daugavgrīvas cietoksni nāk no 13. gs, kad tas tika pieminēts Bīskapa Alberta hronika. Cietoksnis 400 gadus bija ļoti stratēģiski svarīga vieta Rīgas aizsardzībai. To uzcēla starp Daugavu, jūru un Lielupi, kas līdz 18. gs ietecēja Daugavā, pa tagadējās Buļļupes gultni.
Zviedru-poļu kara laikā cietoksnis nonāca zviedru rokās. 1622. gadā zviedri sāka celt jauno skasti pie Daugavas grīvas. Tā bija piecstūru skansts ar trīs bastioniem, vienu pusbastionu un austrumu pusē veidotiem papildu nocietinājumiem. Apkārt cietoksnim tika izrakti aizsarggrāvji. Cietoksnis tika pārbūvēts arī 17. gs 60. gados, pēc franču nocietinājumu sistēmām, kas tajā laikā bija modernas. Tolaik tajā atradās 42 lielgabali, un 600 vīru eskadroms. Pārbūvētais cietoksnis vēl vairāk padarīja Daugavgrīvas cietoksni par stratēģiski svarīgu vietu Daugavas grīvas aizsardzībā. 17. gs nogalē zviedri atkal pārbūvēja cietoksni, šoreiz tam bija seši bastioni.
Kopš 1699. gada, sakši plānoja uzbrukumu Daugavgrīvai. Tā gada Ziemassvētkos sakšu kājinieku baltaljons plānoja uzbrukt salai un cietoksnim, bet tas neizdevās, tāpēc 1700. gada 22. februārī sakši veica uzbrukumu Rīgai no jauna, bet arī tas neizdevās. Pēc tam sakši sāka aplenkt Rīgu, noslēdzot ceļus. Bolderājā ieradās ap 2000 sakšu karavīru, lai veiktu uzbrukumu Daugavgrīvai. 23. martā sakši beidzot ieņēma cietoksni, bet tur nenoturējās ilgāk par pusotru gadu, jo 1701. gada decembrī to atkal pārņēma zviedri, izdzīdami sakšus nevien no Daugavgrīvas, bet arī no visas pārējās Rīgas.
1710. gada novembrī, kad krievi veica Rīgas ieņemšanu, Daugavgrīvas cietoksnis nonāca krievu rokās. 1712. gadā krievi uzsāka cietokšņa atjaunošanas darbus, kurus 1721. gadā ieradās pārbaudīt Pēteris Lielais. Cietoksnis tika modernizēts. 150 gadu laikā jūra bija no tā attālinājusies par 2100 m, un tika uzsākta liela salas apbūve - tika uzcelta bāka, kas tolaik bija celta no baļķiem, akmens moli, un mola galā jauns forts - ''Komētforts''. Turpmākos 200 gadus, kuru laikā cietoksnis atradās krievu rokās, nekas ievērības cienīgs cietoksnī netika veikts.
Pirmā Pasaules kara laikā Daugavgrīvas cietoksnī tika izveidota pirmā latviešu karaspēka vienība - 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku baltaljons. Brīvības cīņu laikā, 1919. gadā cietoksni iekaroja 9. Rēzeknes kājinieku pulks. Kad cīņas beidzās, to piešķīra Latvijas armijas artilērijas pulkam.
1940. gadā, līdz ar Baltijas valstu okupāciju, Daugavgrīvas cietoksni ieņēma PSRS Baltijas jūras kara flotes vienības, un tur tika izvietotas divas zemūdenes, mīnu traleris, kuģu remontdarbnīcas un apsardzes daļa. Zemūdeņu skaits piecdesmit okupācijas gadu laikā mainījās.
Pēc tam, kad PSRS beidza pastāvēt un tika iegūta neatkarība, cietoksnī palika Krievijas Federācijas armija. 1993. gada 31.augustā, līdz ar padomju militāro spēku izbraukšanu no bijušajām padomju republikām, to pārņēma Latvijas aizsardzības spēki. 1999. gadā tam tika piešķirts Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss.
Cietokšņa teritorija ir tiešām liela, un tā izstaigāšanai nepieciešamas vairākas stundas.
