No kāda cilvēka, kas tur bijis, stāstītā:
''Mēs ar draudzeni nesen kopā devāmies uz Santpēterburgu, lai redzētu muzikālā teātra priekšnesumu. Pēc tam mēs nolēmām apstaigāt pilsētu, apbrīnojot tās skaistumu - Ņevas upi, kas tek gar Ņevas prospektu, pēc tam pazūd gar mazām ieliņām un pagalmiem, baudīt skatu uz jumtiem. Jo vairāk pētījām pilsētu, jo interesantāka tā likās. Pēc pastaigas sēdēju kafejnīcā, dzēru karstu šokolādi un karstvīnu sava mīļotā cilvēka kompānijā. Piedāvāju ieskatu pamestā rūpnīcā, ko arī apmeklējām toreiz. Diezgan intersanti.
Tiesa, šī rūpnīca nebija visa pamesta, bet tikai aptuveni puse. Tās vēsture sniedzas atpakaļ 19. gadsimtā. Kompānija tajā laikā bija diezgan unikāla - ta ražoja trubas, drošinātājus, mērīšanas intstrumentus. Pateicoties varonīgajam darbam un lieliskajiem sasniegumiem, ko veica tā darbinieki, Otrā pasaules kara laikā šī rūpnīca, tā deva lielu ieguldījumu, lai valsts uzvarētu tajā. Vēlāk tā ražot sāka dažādus augstas precizitātes instrumentus militārajā un zinātnes jomā, bet kā jau daudziem, arī šai rūpnīcai bija grūti laiki 90. gados. Bija straujš militāro pasūtījumu samazinājums, samaksa par veiktajiem pasūtījumiem kavējās pat vairākus gadus. Tas viss ietekmēja rūpnīcas darbu un nozīmi valstī. Neskatoties uz to, ka rūpnīca šobrīd ir saglabājusi savu statusu un joprojām ir viena no galvenajām savā jomā, daļa no teritorijas un darbaspēka, ir palikusi nevajadzīga.
Pāris mēnešus pēc izlasīšanas par šo vietu internetā, mēs nolēmām tur doties. Atklāti sakot, iekļūt teritorijā, izrādījās ne tik vienkārši, bet iekšā tikām. Devāmies uz administratīvo ēku, kur atradās veikals. Kopumā, šajā vietā nebija daudz ko redzēt, taču no otras puses skatoties, tur tomēr bija ko redzēt, it īpaši telpā ar zīmējumiem, rasēšanas dēļus, noliktavas ar dažādiem produktiem, laboratorija, nojume, un, protams, lielā rūpnīca. Ko tur daudz vairs runāt, vienkārši sekojat līdzi bildēm, kas izvedīs ekskursijā cauri vienai no MIC uzņēmuma daļām...''
