Mūsu ielā dienas vidū parasti ir diezgan klusi. Vienīgi rītos un vakaros pa stundai sadzirdama neliela automašīnu dūkoņa, kas rodas no mums jau pazīstamajiem autkorķiem.
Jau tuvojās pusdienlaiks, piekārtoju guļamistabu, kad izdzirdu kādu krievu valodā paskaļi saucam:
- Volodja, ko tu tur dari?
Gribēju jau atsaukties, ka neesmu Volodja, bet tikai rasiks, kas spokos kādu atkal kaitina.
Pavēros pa lodžijas durvīm un sadzirdēju vēl pieklusinātus sasaucienus krievu un ar latviešu valodā. Sapratu , ka jādarbina fotoaparāts.