Šokējošs stāsts par kāda vīra mīlestību.Katrā ziņā es negribētu būt viņa vietā...Un negribētu būt arī viņas vietā...
Draudzene no Amerikas atveda žurnālu,kurā iekšā bija raksts par kādu vīru un viņa mīlas meklējumiem...Man likās diezgan šokējoši,tāpēc vēlējos ar šo stāstu dalīties ar jums...(pats tulkoju)
P.S.Personu vārdi ir mainīti,un bildes- manis piemeklētas
pacelts raksts
Iepazinos ar Alisi pavisam nejauši-manā iemīļotajā kafejnīcā kādu rītu visi soli bija aizņemti,tāpēc apsēdos brīvā vietā blakus kādai skaistai sievietei. Man uzreiz viņa iepatikās-jauna,ar skaistiiem blondiem matiem,slaidu,saulē iedegušu augumu. Pašiem nemanot,mums sāka raisīties sarunas-iesākumā par kafejnīcu (Izrādās ,ka arī viņa šeit katru dienu iegriežas) ,tad par dzīvi...Noskaidroju,ka viņa ir brīva meitene.Brīvs biju arī es,tāpēc uzaicināju viņu satikties vēl kādu reizi.Viņa piekrita.
Satikāmies pēc divām dienām,aizgājām uz kino. Viņa nebija tāda kā citas meitenes, ar kurām biju ticies. Alise bija ļoti pašpārliecināta,ar labu humora izjūtu...viņa nebaidījās manā priekšā izskatīties muļķīgi.Pēc kino,es viņu pavadīju līdz mājām...mēs skūpstījāmies. Pēc tam vēl kādus 2mēnešus turpinājās randiņu periods.Viss bija lieliski.Un tad kādu dienu es uzaicināju Alisi ievākties pie manis.Viņa piekrita.
Vēl pēc mēneša es ar viņu uzsāku sarunu par bērniem...gribēju lielu ģimeni. Bet tad mani pāršalca ļauna ziņa-Alise pateica,ka ir neauglīga...Ilgi viņai nespēju piedot to,ka viņa tikai tagad man to pateikusi,bet ar laiku pieņēmu šādu domu,jo biju viņā iemīlējies...
Dzīvojām kopā jau gadu,viss it kā šķita lieliski,bet sirds dziļumos nevarēju samierināties,ka mums nebūs pēcnācēju. Kādu dienu aizbraucām pie viņas mātes(tēv bija miris). Alise virtuvē taisīja pusdienas,bet es ar viņas māti viesistabā patērzējām. Ieraudzīju kādu fotoattēlu Alises mātei pie sienas-tā bija Alise bērnībā. Biju pārsteigts,ka mana draudzene kādreiz bijusi tik...nesimpātiska.Teicu viņas mātei: ‘Alise gan gadu gaitā stipri mainījusies...pat knapi varu viņu atpazīt šajā bildē”...Uz ko māte man atbildēja:”Jā...viņa ir mana meita,un es viņu vienmēr esmu mīlējusi no visas sirds...bet jāteic,ka operācijas viņai nākušas par labu...”
Operācijas?!Kādas operācijas?Kāpēc viņa man nekad nav teikusi,ka viņai bijusi plastiskā operācija?Man no viņas nav noslēpumu,bet viņa man vēl neuzticas... Aizbraucām mājās un es Alisi sāku izjautāt-kāpēc viņa man nekad neko nav teikusi par plastisko ķirurģiju...Manis priekšā viņa var justies droši,viņai nav jābaidās no manas reakcijas... Viņa ir mana draudzene un es viņu atbalstu...
Uz ko Alise man atbildēja: „Bērnībā es nekad nejutos apmierināta ar savu ķermeni...Un jau 8gadu vecumā zināju,ka nākotnē izlabošu savas kļūdas ar ķirurģiju.Par laimi arī mana māte bija saprotoša,un mani atbalstīja...Un tā nu es 18gadu vecumā veicu dzimuma maiņu” KO?Kādu dzimuma maiņu?!!!Mana pasaule bija sagrauta.Jutos apmulsis,piekrāpts un nodots. Kā viņa man varēja kaut ko tādu slēpt....un vēl pie tam veselu gadu.
Un tad viņaš man sāka stāstīt par hormonu injekcijām,degunu un krūšu(par tām gan jau biju nojautis diezgan sen,dēļ rētām,bet neko nebiju teicis) plastisko ķirurģiju kā arī par „draudziņa nošķērēšanu”.Jutos pretīgi...it kā jau saprast viņu varēju,bet piedot?Nemūžam. Visu šo laiku biju dzīvojis kopā ar svešinieku,visu šo laiku biju dzīvojis kopā ar vīrieti...Kopš tā vakara neesam vairs tikušies...Kaut gan man viņa pietrūkst
man pietika ar to, ka izlasiju tikai izceltos vārdus un viss bija skaidrs. :D paldies..
Nu a ko cilvēkam darīt? Pirmajā tikšanās reizē pateikt - Zini mīļais, es esmu vecis sievietes ādā?! Tā viņa paliks uz mūžu viena...
Kas bijis, bijis un nav ko rakņāties pagātnē... Galvenais, ka cilvēks labs..
tāpēc vajg kniebties jau pirmajā vakarā, tad vismaz uzreiz saprastu, ka kautkas nav kārtībā.
viņiem saskanēja, viņa viņam patika gan ārēji, gan iekšēji un tas, ka viņa kādreiz bija čalis - tā ir pagātne, kas īpaši nekā neiespaidoja tagadni (ja jau veselu gadu viņš neko nemanīja). Problēma ir attieksmē, problēma ir čalim galvā 
pārāk kategoriska attieksme pret citiem sava dzimuma pārstāvjiem, stereotipi, bailes no tā, ko teiks citi
opā - tādu nobeigumu šim stāstam negaidīju. 
godīgi sakot , ja es būtu vīrietis, es pavisam noteikti reaģētu tā pat. br.
reizēm ir labi nezināt,jo tā zūd realitātes izjūta.Saprotu nepatiku.Bet tā sieviete viņam patika tāda,atšķirīga no citām.Un tieši to dienmžēl viņš zaudēja.
es nesaprotu kā var nogriezt un iešūt vagīnu un lai tā vēl būtu jūtīka, manurpāt tas nav iespējami, kāds var paskaidrot to dzimummaiņas operāciju? :D
