Atceros savu vectēva māsu, kam vēl atmiņā bija daudz nostāstu par klaušu laikiem, ko pati vēl piedzīvojusi. Cilvēki dzīvojuši ļoti taupīgi un krājuši katru nieku, kas varētu vēl dzīvē kam noderēt.
Viņai bija ļoti interesants teiciens - jākrāj visu, kas vērtīgāks par uts ādu. Arī mūsdienās šad tad šķiet, ka esam krājuši visu, kas vērttīgaks par uts ādu.
Šodien par sērkociņu kārbiņu papīra etiķetēm. Man to daudz nav , bet ir ko parādīt. Skatāmies.
Padomju laiku atmiņas, kad etiķetēs pat stāstiņi bija izlasāmi.
Par tādu makšķerēšanu, kad atpakaļceļā uz mājām jāiegriežas gastronomā, daudz dzirdēts.
Padomju laikos aizrāvušies bijām ar ķīmijas kampaņu. Pilnus laukus un dārzus sakaisījām ar DDT pulveri un citiem draņķiem, kas laika gaitā nesadalās. Tagad krītam citā galējībā - grozām rokās veikalā katru paciņu E- vielas pētīdami.
Mediķus salīmēju juku jukām, jo nevarēju saprast pēc kādas pazīmes sakārtot.
Ļoti veca un interesanta etiķete no 1954.gada. Sērkociņus gatavoja kāda Krievijas fabrika ar Rīgas silueta bildi, bet uzraksts liecina, ka tas ir vēstures muzejs. Tādi brīnumiarī bija sastopami.
Tepat Liepājā ražotu sērkociņu etiķetes.
Tagad lietoju Betas sērkociņus. Tiem uzlīmētu papīra etiķešu vairs nav, bet apdrukāta pati kartona kārbiņa.
Kā jau taupīgs cilvēks, kas krāj visu, kas vērtīgāks par uts ādu, krāju arī izdegušos sērkociņus. Tos vedu uz Zvejniekciemu un tas ir bezgala labs materiāls malkas apkures krāsns iekurināšanai.
Ģimenes vēstures relikvijām atstāšu datorā spoku rakstā pievienoto BETAS izdedzināto sērkociņu glāzi divu mēnešu laikā, lai kādreiz mazbērni var pabrīnīties, ka Ome vēl 2018. gadā gāzi aizdedzināja ar sērkociņiem.
4. Ļoti veca un interesanta etiķete no 1954.gada. Sērkociņus gatavoja kāda Krievijas fabrika ar Rīgas silueta bildi, bet uzraksts liecina, ka tas ir vēstures muzejs. Tādi brīnumiarī bija sastopami. ...
Mūsdienu Prezidenta pils ēkā, patiešām, bija Aizrobežu Vēstures mākslas muzejs un Pionieru pils
