Grāmatas, kuras ir vērts izlasīt.6

1996. gadā, kad Bruno mēģināja veikt nobraucienu no 5642 m augstās Elbrusa virsotnes Kaukāzā, viņš piedzīvoja smagu kritienu. Bruno no bojāejas paglāba tikai brīnums un drauga Valentīna pašaizliedzīgā rīcība. Par šo piedzīvojumu tapa grāmata ”UzdrīkstēšanāsBūtPašamSev”. Pēc šī nelaimes gadījuma viņš no sava bīstamā vaļasprieka neatkāpās un izvirzīja sev vēl pārdrošāku mērķi, proti, pārspēt Ginesa rekordu kategorijā ”lielākais augstums, kādā braukts ar velosipēdu”. Tā sasniegšanai viņš izvēlējās 7546 metrus augsto Muztagatas virsotni Ķīnas rietumos pie robežas ar Tadžikistānu. Lai iecere piepildītos, Bruno bija nepieciešami pieci (!) mēģinājumi. Savā grāmatā viņš stāsta par piedzīvoto kalnā un par to, ko prasīja un ko deva ceļš uz mērķi, uz sava Sapņa īstenošanu. Lasītājam paveras arī lieliska iespēja uzzināt, kā tapa Bruno unikālais velosipēds, kas ir viens no vieglākajiem pasaulē, un neklātienē iepazīt vienu no mazāk zināmajiem Ķīnas reģioniem – Sjiņdzjanu, kuru šķērsojis slavenais Zīda ceļš un kurā mūsdienās islāmiskais dominē pār ķīnisko.

Kam tik mēs esam gājuši cauri atjaunotajā Latvijā! Sertifikātiem, privatizācijai, denacionalizācijai, finanšu piramīdām, politiskiem meliem. Esam pārdzīvojuši importa sludinātājus un stulbus rietumu ekspertus, bijušo īpašnieku atgriešanos, cilvēkus apzogošas naudas reformas un banku krīzes. Bet šis šķietami skarbais laiks tomēr ir mūsējais. Neticu, ka reiz mums kāds iedos labāku, tāpēc nav ko spļaut Dievam sejā. Ja reiz mēs to pārdzīvojām, acīmredzot tāds bija lielais plāns. Tāpēc iztiksim šoreiz bez novēlotām vaimanām – piedāvāju jums dažus baigus un savādus un, cerams, arī kaut nedaudz jautrus stāstiņus, kuri, ticiet vai ne, varēja norisināties tikai un vienīgi Latvijā saldajos deviņdesmitos – bandītu laikmeta plaukumā.” 
Arno Jundze

Latviešu literāta Guntara Tennes vēsturiskais romāns “Pērles un pelni” - aizraujošs vēstījums par notikumiem Kurzemē 17. gadsimta vidū. Šis romāns ir veltījums autora dzimtajai Kurzemei un it īpaši Ventspils pilsētai. 
Ir 1658. gads. Kurzemes hercogistē valda ambiciozais un darbīgais hercogs Jēkabs, kura plāni un ieceres ir daudz vērienīgākas par reālajām iespējām. Jēkaba dienā hercogs spožas svītas pavadībā ierodas galvenajā Kurzemes ostas pilsētā Vindavā, lai svinīgi paceltu karogu sava jaunā burinieka mastā. Viņš vēl nenojauš, ka pār viņa valsti un pavalstniekiem jau pacēlusies tumša posta un nelaimes ēna. Kurzeme atkal tiek ierauta karā un viss paveiktais – sagrauts un izpostīts. Negaidīts un viltīgi izplānots zviedru iebrukums pārvērš ziedošās Kurzemes pilsētas postažā. Nežēlīgais un postošais karš izmaina daudzu cilvēku likteņus. Skauģi var līksmē berzēt rokas, jo turīgais Kurzemes valdnieks nu kļuvis par nožēlojamu zviedru gūstekni. Vai aplaupītajam hercogam ir cerības atgūt savu zaudēto valsti un stāvokli? Kuri būs tie, kas uzdrīkstēsies nostāties pret Kurzemē iebrukušajiem ienaidniekiem? Kurš uzvarēs – savas zemes aizstāvji vai neuzvaramā zviedru armija, kuras ieroču slava pazīstama visā Eiropā?

Bruno ir spiests kopā ar visu ģimeni no Berlīnes pārcelties uz kaut kādu viņam netīkamu dzīves vietu tikai tāpēc, ka tēvam tur veicami prestiži dienesta pienākumi. Cīnīdamies ar vientulību, Bruno dodas ekspedīcijā gar dzeloņstiepļu žogu un aiz tā “atklāj”... kādu pagalam sanīkušu sava vecuma zēnu. Viņu starpā izveidojas cieša un patiesa draudzība, vienīgi tai traucē apstāklis, ka abiem katrā tikšanās reizē ir jāpaliek savā žoga pusē. To Bruno nekādi nespēj saprast, tāpat kā nespēj nedz saprast, nedz pieņemt daudz ko arī pieaugušo rīcībā un attieksmē citam pret citu. 
Taču reiz Bruno tomēr izlemj doties iekšā teritorijā, kura līdz šim bijusi liegta...

Pusaugu indiešu zēns Pisīns Molitors Patels jeb Pī – šī romāna galvenais varonis – pēc kuģa bojāejas mazā laiviņā 227 dienas kuģo pa okeānu kopā ar tīģeri, vārdā Ričards Pārkers, hiēnu, orangutanu un zebru. Ceļojums ir krāšņs kā pasaka, brīnišķīgs kā okeāns saullēktā un biedējoši varens kā spēcīga vētra. Vai Pī piedzīvojuma atstāsts ir ticams? Neticams? Kā saka Pī: “Ja jūs tā mulsina ticamība, kam tad jūs dzīvojat? Vai mīlestībai ir viegli noticēt?” 
 

Ekstrēmā sporta lielmeistars, 4 pasaules rekordu īpašnieks Fēlikss Baumgartners (1969) šajā grāmatā stāsta par savu dzīves ceļu no automehāniķa mācekļa līdz lēcienam no stratosfēras. Par saviem elpu aizraujošajiem lēcieniem no visneiedomājamākajām vietām – no 452 metrus augstajiem Petronas Dvīņu torņiem Malaizijā, no Jēzus statujas Riodežaneiro, par lēcienu Mameta alā Horvātijā un daudziem citiem, kas 2012. gada 14. oktobrī vainagojās ar pasaules rekordu brīvajā kritienā – lēcienu no stratosfēras 39 kilometru augstumā, pārvarot skaņas barjeru. Stāstījumu papildina fotogrāfijas un citas interesantas liecības par sportista dzīvi, treniņiem un iespaidīgākajiem sasniegumiem.

Ciniski un augstprātīgi izsvilpts uz jaunpienācēju skatuves, viņš pēc dažiem mēnešiem piespiež fanātisko un izlutināto pūli sevi nēsāt uz rokām, liekot apskatniekiem atzīt - ja kaut kas labs šajā basketbola pilsētā vienas sezonas laikā noticis, tad tā ir baltā vienradža iedotā cerība. 
Kas ir baltais vienradzis? Mitoloģijā nav cēlāka, izsmalcinātāka, vīrišķīgāka un nevainīgāka dzīvnieka par šo! Ķeltiem tas bija arī spēka un prieka simbols, tāpēc dažās valstīs to joprojām attēlots ģerbonī. 

“Likvidētie autobusi” ir vēstījums par vienu no tādiem ciemiem šīs desmitgades sākumā. Tā ir autora iztēles radīta, nevis kāda konkrēta vieta. Konkrēta ir realitāte, ar kuru saskaras romāna varoņi. Viņu savstarpējās attiecības, kaislības, traģēdijas, cerības un bezcerība. Vēlme izdzīvot par katru cenu un apziņa, ka tie nevienam vairs nav vajadzīgi, kas ar laiku pārvēršas apātijā.