Japāna
Uzlecošās saules zeme-ar sarkano apli baltajā karogā; Jamato jeb „kalnainā vieta”, kā paši japāņi savu zemi reiz sauca; īpašas kultūras zeme; pasaules ilgdzīvotāji; kabuki teātra tradīcijas; Fudzijamas spēks- baltās virsotnes piramīda uz zilo debesu fona modina godbijību, cieņu, rada vienotību ar dabu; visam ir sava nozīme- gan samurajiem, ņindzjām un geišām, gan tradicionālajiem Japānas sporta veidiem – aikido, džudo, sumo, karatē, kendo, kā arī ikebanai un tējas ceremonijai; valsts, kuras savdabību var sajust, tikai esot tur…

Ģeogrāfiskais stāvoklis: atrodas Āzijas A daļā jeb Tālajos Austrumos. Paši japāņi savu valsti dēvē par Nippon, kas nozīmē : „uzlecošās saules zeme”. Japāna sastāv no Japānas salu grupas ar apmēram 4000 salām, un 4 lielajām salām – Hokaido, Honsju, Sikoku un Kjusju. Valsti no A un D apskalo Klusais okeāns, bet no R un Z – Japānas jūra.
Platība: 377 835 km2
Galvaspilsēta: Tokija
Iedzīvotāji: 127 433 494 (2007.gada jūlijs)
Nacionālais sastāvs: japāņi 98,5%, korejieši 0,5%, ķīnieši 0,4%, citi 0,7%. Hokaido salā dzīvo aini, kas ir Japānas pirmiedzīvotāji (ap 15 000 iedzīvotāju).
Mūža ilgums:
vidējais: 82,02 gadi
vīrieši: 78,67 gadi
sievietes: 85,56 gadi
Iedzīvotāju blīvums: 33,7 cilv./km2. Atsevišķos reģionos pat 500 cilv./km2
Valsts valoda: japāņu
Reliģijas: sintoisti un budisti 84%, citi 16%(t.sk. kristieši 0,7%)
IKP/PP: $ uz 1 iedz. 26 070 (2002)
Naudas vienība: jena (JPY)
Valsts pārvaldes forma: parlamentāra monarhija
Administratīvais iedalījums:
Zemākais punkts: Hachiro-gata -4 m z.j.l.
Augstākais punkts: Fudzi kalns (Fudzijama) 3776 m v.j.l.
Lielākās pilsētas: Osaka, Nagoja, Sendai, Hirosima
Lielākais ezers: Bivas ezers
Reljefs: apmēram 80% no salu teritorijas aizņem mežiem klāti kalni. Tikai piekrastē ir zemieņu joslas, kurās izvietojušās pilsētas. Salas ir kontinentālas izcelsmes, izņemot Rjukju salu arhipelāga D daļu, kas veidojusies no koraļļiem. Visaugstākie ir Japānas Alpu kalni Honsju salā, kurā ir arī augstākā virsotne Fudzi kalns.
Dabas resursi: nenozīmīgi minerālie resursi, zivis, dabas ainavas, karstie avoti ar dziednieciskajām īpašībām.
Klimats: salās klimats ir mitrāks un siltāks nekā tajos pašos platuma grādos kontinentā. Japānā, izņemot D daļas salas, ir 4 gadalaiki. Pavasarī no marta līdz maijam ir silts klimats, ar skaidrām debesīm un fantastiskajiem ķiršu ziediem (tāpēc arī vissvinīgākais no visiem Japānas gadalaikiem). Rudenī no septembra līdz novembrim ir silts laiks, un šajā laikā ārpus pilsētām daba ir fantastiskās krāsās, un tas ir laiks, lai visērtāk ceļotu. Vasaras mēnešos no jūnija līdz augustam pieklust lielākās tūristu izklaides vietas un plūsmas, jo ir mitrs un karsts. Lietus sezona sākas jūlija vidū. Ziemā no decembra līdz februārim var būt ļoti auksts, bet kopumā maiga, ar saulainām dienām bagāta. Jūlijā un augustā Japānas D daļu apmeklē ap 15 taifūnu, kuri nodara lielākus postījumus nekā zemestrīces. Būtībā klimata raksturojumā ir pretstati: kad Kjusju salā (D daļa) martā sāk apstrādāt rīsa laukus, Hokaido salas (Z daļa) vēl klāj pat metru bieza sniega sega.
Janvāra vidējā temperatūra Z daļā ir -6 °C, bet D daļas salās no 0 °C līdz 8 °C. Jūlija vidējā gaisa temperatūra Z daļā ir +16 °C, D daļā +26 °C.



Valsts, kurai līdzīgas citas nav. Te dzīvo septītā lielākā pasaules tauta. Japāna ir mononacionāla valsts, kurā 99% iedzīvotāju ir japāņi.
Pasaules ilgdzīvotāji! Uz vienas no Japāņu salu grupas salām ir akmens ar apmēram tādu uzrakstu: ”Ja tev ir 45, tev vēl ir bērnība; ja tev ir 65, tev ir briedums, bet ja tev ir 85 gadi-tu pa īstam sāc dzīvot!”
Rīss kā pamatuzturprodukts ir stūrakmens japāņu garajam mūžam, un plus sautēti jūras produkti un dārzeņi.
Otrs un ,iespējams, -galvenais stūrakmens garajam mūžam ir japāņu dzīves filozofija un dzīvesveids. To caurstrāvo darbīgums un iekšējs miers, pieticība un iekšējā saskaņa. Ne pa velti pat skolās ir brīvdienas, kad zied sakura- tie ir nacionālie svētki.
Budistu tempļi ir iespaidīgākās un lielākās koka celtnes Japānā. Savukārt, sintoistu svētnīcu priekšā slienas torijs, kas nozīmē „lakta”. Torijs ir līdzīgs vārtiem ar diviem šķērskokiem, un tas ir nacionālais simbols, jo ir tipisks senās japāņu celtniecības paraugs. Sintoistu svētākā vieta ir Fudzijama, kur katram sintoistam reizi mūžā jāuzkāpj. Par svēto kalnu Fudzi japāņiem ir paruna: “Tu esi patiešām dumjš, ja neesi ne reizi uzkāpis Fudzi kalnā, bet divkāršs muļķis, ja kāp tajā vairākkārt.” Sintoisti atgādina latviešu pagānu ticību, jo pielūgti tiek vairāki dievi un dievietes, kuri ir dabas spēki. Nebrīnieties, ka katrs japānis pārstāv divas ticības-budismu un sintoismu…Tas ir pilnīgi normāli.
Japāņu dārzi tiek veidoti gandrīz pie katras svētnīcas. Tā ir vieta, kur meditēt un klusējot apbrīnot dabas skaistumu. Ir divu stilu japāņu dārzi: zaļojošu pauguru, nelielu dīķīšu un tiltiņu savijuma (Tsukijama stila) dārzi, un sauso smilšu un akmeņu (Karesansui stila) dārzi(kā spēļlaukums), kura slavenākais piemērs ir apskatāms Rjoan-dzi templī. Smilšu laukumā ir izvietoti 15 akmeņi, bet, skatoties no jebkura punkta, ir redzami tikai 14. Visus 15 akmeņus var ieraudzīt tikai meditējot un sasniedzot garīgu apskaidrotību.
Japānā ir vecākā monarhija pasaulē, kurā titulu manto. Imperatoram senāk tika piedēvēta dieva statuss, un neierobežota vara. Tikai Otrā pasaules kara laikā imperators Hirohito publiski noliedza imperatora dievišķumu.
Lai gan pati Japāna ir dabas resursiem nabadzīga un atkarīga no importa izejvielām, tā ir viena no industriāli attīstītākajām, vadošajām un bagātākajām valstīm uz Zemes. Japāņu elektronika komentārus neprasa.
Valstij ir viena no lielākajām zvejas flotēm pasaulē.
Valstī ik gadu notiek 1500 dažāda stipruma zemestrīces.
Daudzas ēkas tiek celtas uz speciāliem pontonu pamatiem, lai izturētu biežās zemes svārstības, un varētu attīstīt precīzo elektronikas instrumentu izgatavošanu.
Automašīnas un ātrvilcieni ir populārākais transporta veids. Slavenākais ir Sinkansen ātrgaitas ekspresis, kurš kursē starp Tokiju un Fukuoku, un spēj sasniegt pat 270 km stundā.
Kabuki ir japāņu teātra tradicionāla forma, kas iedibināta 17. gadsimtā. Stingri reglamentētās dekorācijas, tērpi un grims, aktieru ilgu gadu treniņos apgūtās specifiskās kustību un balss iemaņas, tradicionālo instrumentu spēlētais pavadījums rada izrādes kopējo krāšņo iespaidu. Savdabīgi, ka Kabuki teātri izveidoja sieviete, taču jau kopš pirmsākumiem visas sieviešu lomas atveido vīrieši.
Tējas rituāli ir japāņu ikdienas būtiska sastāvdaļa. Rituāls ilgst ~15 minūtes. Pie tējas japāņi nelieto cukuru, bet pasniedz saldumus.
Kimono ir japānietes nacionālais apģērbs. Ikdienā tiek nēsāts pelēks vai brūngans tērps ar ziedu motīviem, bet svētkos- gaiši un krāsaini ar dažādiem ziedu motīviem. Pie kimono nēsā baltas zeķes un koka tupeles –getas- ar biezām zolēm.
Nakšņojot japāņu stila istabās, jāguļ uz salmu mašām. Ienākot viesnīcā, jānovelk apavi un jāuzvelk piedāvātās čības, kuras jānovelk, ieejot savā istabā, kas izklāta ar tatami salmu pinumiem.

Kā šī zeme cēlusies? Uz šo jautājumu ir burvīga japāņu leģenda: Kad dievi Idzanagi un Idzanami pa varavīksni nokāpa no debesīm, lai izceltu cieto zemi no dzelmes, Idzanagi trieca savu šķēpu līdz pašam līdzenā ūdens klajuma dibenam. No trieciena gar šķēpu noritēja pilienu krelles, kas izveidoja salu ķēdi. Savukārt, kalni ir pakāpe starp debesīm un zemi, svēta vieta, kur no debesīm nokāpj dievi un kur mājo mirušo senču dvēseles.

Zelta nedēļas periods, kas visa Japāna mostas kā no ziemas miega ir no 29.aprīļa līdz 7. maijam, kad zied sakuras ķirši un atdzīvojas tūrisma plūsmas, laiks, kas zemi ieskauj ķiršu rozīgais tonis, smarža un lidojuma sajūtas…
Narā, kas ir Japānas pirmā galvaspilsēta, atrodas lielākā koka konstrukcijas celtne pasaulē, kurā ir lielākā bronzas Budas statuja. Naras parkos ganās pat brieži, kurus dēvē par dievu vēstnešiem uz zemes.
Tokija - 9 miljonu pilsēta un Ginza – tirdzniecības laukums un iepirkšanās centrs, kas sastāv no daudzām mājīgām galerijām, kā arī kafejnīcām un citām izklaides vietām. Tokijas kontrastus rada ēku, cilvēku, transporta pieblīvējums un burvīgie, plašie, zaļie parki. Ueno-Koen parks ar labākajiem Japāņu muzejiem un galerijām. Sindzjukas (Šinjuku) parks ir skaistākais no visiem Tokijas parkiem: gaume, plašums, krāsas, formas, kontrasti, dabiskums un daudzveidība rada kolorītu, emocionālu iespaidu. Parkā savijušās britu, franču un pašu japāņu parku veidošanas tradīcijas. Protams, ka karaliskākais koks parkā ir sakura jeb Japānas ķirsis. Pirms Otrā pasaules kara imperators šeit rīkoja sakuras vērošanas svētkus (hanami rituāls) īpaši izraudzītiem viesiem, jo tad parka teritorijas bija privāta imperatoram. Imperatora pils dārzi un Hibija parks arī sniedz atelpu un zaļu iedvesmu atgriezties Tokijas ielās. Tokijas Nacionālais muzejs glabā sevī lielāko Japāņu mākslas kolekciju.
Fudzi kalns – augstākais kalns Japānā (3776m) – oficiālā kāpšanas sezona ir jūlijā un augustā, bet kāpt kalnā var arī jebkurā laikā, taču ziemas vidū, tas vairāk ir paredzēts pieredzējušiem kalnā kāpējiem. Fudzi pieci kalnu ezeri izvietoti kalna Z pusē. Hakones nacionālais parks atrodas kalna pakājē.
Kioto ir senā impērijas galvaspilsēta (no 794. līdz 1868.gadam) ar Kinkakudzi templis, kas aprakstīts Mišima romānā “Zelta templis”. Pilsēta ir Japānas kultūras centrs: apbrīnojami ir 1600 budistu tempļi, 400 sintoistu tempļi, pilis, muzeji un dārzi. Šajā pilsētā notiek visvairāk nacionālo svētku, ievērojamākie no tiem - Aoi Matsuri (15. maijā), Gion Matsuri (17. jūlijā), Damon-ji Gozan Okuribi (16. augustā), Kurama-no-Himatsuri (22. oktobrī).
Kobe ir ostas pilsēta, kura 1995.gadā piedzīvoja lielāko un līdz šim postošāko zemestrīci-bojā gāja ap 5000 cilvēku. Kobes Zooloģiskajā dārzā dzīvo no Rīgas aizceļojusī zilonīte Zuze.
Daisetsuzan nacionālais parks ir Japānas lielākais parks – 2309 m2 platībā – Hokaido salas centrālajā daļā. Kalnainā ainava, meži, ezeri rada iespēju pārgājieniem un slēpošanas priekiem.
Hokaido salas DA daļas nacionālajā parkā- Kusiro- ligzdo leģendārās Japānas dzērves. Parks atrodas 5 km attālumā no Kusiro pilsētas. Parkā tūristiem informāciju sniegs Onnenai tūrisma centrs, Dabas muzejs un paviesoties iespējams Curui observatorijā. Japānas dzērve tiek uzskatīta par bagātības un ilga mūža nesēju. Japāņu teikas apgalvo, ka putns dzīvo tūkstoš gadu. Japānā ir paradums no papīra salocīt un virknē salocīt tūkstoš dzērvju figūriņu un pasniegt tās slimniekam, lai viņš ātrāk izveseļotos. Dzērve ir valsts nacionālais simbols, bet tikai dažiem to izdevies redzēt savām acīm. Tikai vairāk kā 1000 šo brīnumaino putnu ar spilgti sarkanajām cekula spalvām apmetušies šeit parka teritorijā. Dzērvju ziemas barošanas vietas un apskates vietas ir Hokuto, Hosooka, Kotaro mārša, Sarubo starp Toro ezeru un Sirarutoro māršu. Curui dzērvju novērošanas vietā apmeklētāji var vērot, kā dzērves ierodas pie barotavas.
Parka aizsardzības teritorijā ietilpst plašie purvi, kur apmetas dzērves. Purva sūnas, niedres, smilšu grīšļi mitrajā plašumā rada purviem raksturīgo ainavu. Pirms 4000 gadiem šeit pletās Klusā okeāna līcis, kamēr vējš sapūta kāpas un jūras viļņi izveidoja sēkļus, līdz līcis tika nošķirts no jūras. Pie tam daudzu gadu tūkstošu laikā Hokaido salas daba attīstījās pilnīgi netraucēti, un salas apgūšana sākās tikai 1870.gadā. Purvs ir pilsētas un apkārtnes milzīgs filtrs un dzeramā ūdens rezervuārs.
Aso vulkāna kaldera (krātera iebrukuma rezultātā izveidojies radiāls padziļinājums konusa virsotnē) Kjusju salā Japānas D daļā joprojām izdvašo dūmus un ir viena no lielākajām kalderām pasaulē. Kalderas apkārtmērs ir 110 km, un lava, ko izvirdis vulkāns pagājušos 30 gados, izveidojusi Kjusju salu. Kalderas centrā vienā rindā virzienā no A uz R stāv 5 mazākas virsotnes-mazāki vulkāna konusi: Kisima, Ebosi, Naka, Taka un Neko, kuri kopā veido iespaidīgu „Mēness ainavu”- Aso Gogaku. Uz Nakas virsotni iet trošu ceļš, un Naka ir aktīvs vulkāns joprojām. Pāri klintīm lejup traucas fantastiski skaisti ūdenskritumi, un daudzus no tiem veido karsta ūdens plūsma. Aso ir burvīgas ielejas: Mijamakirisima un Sensuikjou. Pēdējā ir ievērojama ar to, ka tā kļuvusi par mājvietu retam augam- Kjusju rododendram. Kalderas iekšpusē izvietojušies 3 ciemi un 3 pilsētiņas, kur kopumā dzīvo ap 100 000 iedzīvotāju. Īpaša veģetācija pļavās izveidojusies arī tāpēc, ka ik pavasari cilvēki nodedzina sauso zāli, lai iznīcinātu kaitēkļus. Te iespējams arī kalnu tūrisms, apskatāms Kudzju ziedu parks, Koganotaki ūdenskritums, „100 ķiršu aleja” pie Takamoritoges.

Kirishimas nacionālais parks Kjusju D daļā piesaista ar savām pasakainajām kalnu ainavām, Seringa-taki ūdenskritumu, karstajiem pavasariem un pavasara ziediem, vulkāniskajiem ezeriem. Pastaigājoties skaidrā dienā var redzēt tuvāko lielāko pilsētu Kagošimu un dūmojošo Sakurajimo vulkānu.



Japānā ir izteikta vietas taupība, jo sabiedriskā transporta „pēdējo pasažieri” iegrūž durvīs profesionāļi stūmēji, jo milzīgo cilvēku skaitu pēc darba dienas beigām ‘’sapresē” dažādos transportos un tas patiešām ir ļoti saspiesti. Tikai japāņiem ir raksturīgas tipiskās kapsulas viesnīcas, kur 5 m2 ir nodrošināts viss nepieciešamais komforts.

Āzijas valstu tualetes bieži vien nevar slavēties ar īpašu tīrību, taču Japānā liela daļa tualešu ir apgādātas ar vismodernāko tehniku un ir spoguļtīras. Eiropas tūristam bieži vien nākas pabrīnīties par apsildāmo poda brilli, mūzikas izvēli vai daudzajām pogām. Katra no šim pogām sagādā eiropietim pārsteigumu, piemēram, akustiskas skaņas, kas noslāpē lietotāja tualetes skaņas. Cita poga nodrošina anālās atveres skalošanu, kuru nemaz nav tik vienkārši apstādināt. Eiropietis parasti nolec no poga un cenšas poda strūklaku apturēt.

Japāni parketa vai tepiķa vietā izvēlas tamtami, kas ir 1,64 m2 liels rīsa stiebru paklājs un pieejams gandrīz katrā japāņu mājsaimniecībā. Āra apavus japāņi parasti atstāj pie dzīvojamās telpas durvīm un izmanto ierastās čības, kas tiek piedāvātas arī viesim. Diemžēl lielai daļai eiropiešu šīs čības ir par mazu. Pie tualetes durvīm parasti ir noliktas gumijas vai plastikāta čības, kuras izmanto tikai tualetes apmeklējumam. Eiropieši parasti aizmirt par šīm „īpašajām’’ čībām un pēc tualetes apmeklējuma pa tiešo dodas pie viesu galda. Japāņu ģimenes parasti šajā brīdi ir izbrīnīti un ar lielām acīm vēro viesi.

Japāņi ir ļoti viesmīlīgi un laipni, taču sabiedrībā ir lieli aizspriedumi pret tumšas ādas cilvēkiem, kuri automātiski tiek uzskatīti par potenciāliem noziedzniekiem. Japānis jutīsies ļoti aizvainots, ka viņš tiks nosaukts par korejieti. Japāņu sabiedrība neoficiālā veidā ir sadalīta kastu sistēmā, ko sauc par ‘’Burakumin”. Daudzu profesiju pārstāvji (kapracis, lopu slaktētājs) un viņu tuvinieki tiek iekļauti īpašā sarakstā, kas neļauj lielās firmās ieņemt vadošas pozīcijas. Sarunas par šo tēmu pie japāņu galda garantē nepatīkamu atmosfēru.

Manga komiksu kultūra eiropietim nav saprotama, bet japāņi pornogrāfiskās komiksu bildes spēj vēsā mierā skatīt metro tramvajā vai sabiedriskā telpā. Eiropietis droši vien arī labprāt apskatītu šos komiksus, taču ne tik publiski.

Japāņi izvairās no skaidras atbildes ‘’ja’’ vai ‘’ne’’, bet tā vietā laipni smaida. Ja eiropietis teic japānim „uz tikšanos”, tad japāņa atbilde būs šokējoša eiropietim – „es par to padomāšu” vai ''ja būs iespējams’’. Draugu lokā japāņi lieto apstiprinošas vai noraidošas atbildes, bet ar svešiem cilvēkiem tie izmanto nekonkrētas atbildes, lai neaizvainotu savu sarunu biedru. Tas nozīmē, ka ārzemniekam jālasa atbilde starp rindām.

Ģeogrāfiskie apstākļi ir pieradinājuši japāņus pie zemestrīcēm, tāpēc nebūs jābrīnās, ka japāņu plauktos nekas neglabājas no stikla vai cita materiāla, kas varētu savainot cilvēku zemestrīces gadījumā. Japānā bieži var sastapt, ka stikla vietā logos ir papīrs vai arī istabu sienas ir no kartona. Zemestrīces gadījumā japāņi slēpjas zem durvju stenderēm vai zem galda. Japānas lielākā daļa māju ir speciāli būvētas zemestrīču gadījumam, tāpēc japāņi reti mūk zemestrīces gadījumā uz ielas.

Japānietes vecumā no 15 līdz 30 bieži vien izskatās tā, kā tās būtu iepirkušās bērnu veikalā – īsi svārki, bērnišķīgi aksesuāri un x-veida gaita. Japānietes šādā veidā signalizē vīriešiem, ka viņas ir neaizsargātas un prasa mīļu atbalstu. Stila lietas Japānā tiek augstu vērtētas, tāpēc arī aukstā ziemas laikā īsie svārki netiks nomainīti pret eiropietim ierastajiem džinsiem. Varbūt tāpēc Japānas sabiedriskais transports ir silts, lai stilīgās japānietes nenosaltu. Ja ''stilīgā’’ japāniete tiek uzrunāta, tad parasti tā reaģē ar kautrīgu ķiķināšanu aizliekot plaukstu mutei.

Japāņu māju adreses eiropietim ir pilnīgs murgs, jo reti kurai ielai ir nosaukums, bet gan tikai pilsētas kvartāliem, kas ir sadalīti blokos un apakšblokos. Māju numurs nenosaka vietu, bet gan būves datuma kārtu. Eksperti iesaka eiropietim vērsties pie policista pēc palīdzības.

Pilnīgi traks numurs eiropietim ir runājošie automāti, kas izbiedē tūristu ar nejaušu reklāmas uzrunu kādā klusā ielā. Tikai Japānas parkos un dārzos ir miers, bet tirdzniecības centros valda eiropietim neierasta kņada. Ļoti daudzas tehniskas ierīces sabiedriskā telpā un mājsaimniecībā uzrunā vai brīdina cilvēkus, kas Eiropas tūristam rada šoka vai izbīļa stāvokli.

 Autors: Realist Brinumaina Japana vai Sakuri valsts  1. dalja
81.
 Autors: Realist Brinumaina Japana vai Sakuri valsts  1. dalja
82.
 Autors: Realist Brinumaina Japana vai Sakuri valsts  1. dalja
83.
 Autors: Realist Brinumaina Japana vai Sakuri valsts  1. dalja
84.
 Autors: Realist Brinumaina Japana vai Sakuri valsts  1. dalja
85.
 Autors: Realist Brinumaina Japana vai Sakuri valsts  1. dalja
86.
 Autors: Realist Brinumaina Japana vai Sakuri valsts  1. dalja
87.
 Autors: Realist Brinumaina Japana vai Sakuri valsts  1. dalja
88.
 Autors: Realist Brinumaina Japana vai Sakuri valsts  1. dalja
89.
 Autors: Realist Brinumaina Japana vai Sakuri valsts  1. dalja
90.
1 ..  7  8  9  10  11 .. 21