Katra izvēle doties augšup ir izšķiršanās riskēt. Katrai virsotnei ir sava melnā statistika, pat procentuāli izskaitļotas izredzes izdzīvot. Cietsirdīgākās, par uzdrošināšanos tās iekarot, ar dzīvību liek samaksāt katram piektajam, desmitajam, divdesmitajam alpīnistam. Mūsējiem liktenīgais Kuka kalns Jaunzēlandē nav šī saraksta pašā lejasdaļā. Nepilnos simt gados tas būs paņēmis nu jau 70 dvēseles. Sevi mierinot, varam tikai teikt, ka pārsteidzošāk būtu, ja viņi ietu bojā autokatastrofā.
Latvietis, kurš uzkāpis Everestā5
76
0
TEODORS ĶIRSIS (miris 2003. gada 10. decembri, 61 gadu vecumā)
Teodors dzimis 1942. gada 25. novembrī, Jelgavā. 1961. gadā beidza Jaunpils vidusskolu un iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI). Pabeidza RPI 1970. gadā un turpināja mācīties aspirantūrā.
''Pāris gadus pirms institūta beigšanas pirmo reizi devos uz kalniem. Kopš tā laika mana dzīve ritējusi paralēli pa divām atšķirīgām gultnēm - profesionāli pedagoģisko un alpīnistisko.'' tā Teodors Ķirsis.
Par kāpšanu kalnos, Teodors rakstija: ''Alpīnistiskā dzīve attīstījās nepiespiesti, pateicoties vairākiem faktoriem - nosliecei uz aktīvu dzīvesveidu, bērnībā un jaunībā pārlasītām grāmatu kaudzēm, kā arī tēva Teodora Ķirša romantiskajam raksturam un uzņēmībai. Tieši pateicoties pēdējam faktoram jau piecdesmito gadu otrajā pusē mūsu nelielā ģimene vecajā "Moskvičā" paspēja apbraukāt Krimu un daļu Kaukāza. Tā arī bija mana pirmā, reālā saskarsme ar kalnu vidi. Bez tam, daļu tā laika jaunatnes un arī mani, braucieni uz kalniem piesaistīja ar iespēju apceļot vismaz mums atvēlēto pasaules daļu, iepazīt svešas vietas, ļaudis, kultūras.''
Attēlā: Everesta virsotnē - uz 45 minūtēm augstāk par jebkuru cilvēku pasaulē. 1995. gada 14. maijs
Kā sākas diena, kad bojā aizgāja 4 cilvēki? (Aivars Prošenkovs, Ilmārs Bernāns, Evija Ķirse un Teodors Ķirsis).
Ik dienu tieši divos pēcpusdienā Ingas mājās Rīgā sāk pīkstēt Aivara alpīnista rokaspulksteņa modinātājsignāls. Jaunzēlandē tad jau ir nākamās nakts pirmā stunda. 9. decembrī šis zvans modināja ceļam uz pēdējo virsotni, līdz kurai bija atlicis aptuveni pusotrs kilometrs pa vertikāli. Apmēram pēc stundas auksti dzidrā pilnmēness nakts melnumā sāka kāpienu uz 3754m augsto Kuka (Aoraki) virsotni.
Pieredzējušie alpīnisti Jānis Busenbergs un Imants Zauls, kuram 20 gadu laikā šī bija pirmā reize, kad viņš nevarēja doties kalnos līdzi Teodoram Ķirsim, ar kuru kopā iekarotas visu kontinentu augstākās virsotnes, rūpīgi pētījuši jauno informāciju, mēģinot atrast atbildi uz nežēlīgajiem kā un kāpēc?
Attēlos redzams, ka lejā viņi nāk pa dubultvirvēm ar drošināšanas punktiem. Viņi nebija ne pārgalvīgi, ne vieglprātīgi, neticu, ka no drošināšanas būtu atteikušies pirms nonākšanas patiesi drošā vietā. Ja izmanto tādus drošināšanas punktus, visus nevar noraut. Tad jābūt lielam spēkam. Kas to radīja? Lavīna? Ledus nogruvums? Akmens? To nepateiks neviens."
Bet šis kalns pats par sevi ir bīstams. Tā virsotnes apkaimes šauros kuluārus dēvē par šauteņu stobriem, jo pa tiem pēcpusdienās, saules siltuma izprovocētas, ārā lido sniega lavīnas un ledus nogruvumi.
Attēlā: Meitas Evija fotogrāfēta bilde - virsotne sasniegta.
Katrā ziņā viņus piemeklējusi fatāla nelaime, ko novērst nav bijis neviena spēkos. Atstātās liecības, starp kurām diemžēl nav Teodora Ķirša skrupulozi rakstītās dienasgrāmatas (fotogrāfijā redzams, ka viņš pat Aoraki virsotnē tajā fiksē kārtējos faktus), nepārprotami norāda, ka ar meteoroloģisko nepastāvību slavenajā Kuka virsotnes rajonā pēdējās trīs dienas valdījuši lieliski laika apstākļi - debesis bijušas skaidras, vējš nav traucējis. Vienīgā meteoroloģiskā ķibele mūsu ceļotājus piemeklējusi krietni zemāk, vēl pirms nonākšanas uz Tasmānijas ledāja pie kalnu būdas Ball Shelter.
Vēl pirms vētras, sēžot Ball Shelter būdā, Tedis pēta pa logu redzamo Kuka trapecveidīgo virsotni un domīgs nosaka: "Jāiet pa to pusi, jātiek tam ledājam pāri. Baigi daudz laika tas aizņems..." Bet Aivars ar Ilmāru, izmantojot saņemtās sliktās meteoziņas, nolēmuši izveidot videosižetu. Ilmārs no ārpuses filmē būdas durvis, kuru spraugā parādās bargi dusmīgs Aivara ģīmis. "No kā jūs tur esat paslēpušies?" interesējas operators. "Nāk vētra, uragāns nāk! Ar visiem pingvīniem pa gaisu no Antarktīdas!" Aivars improvizē, aci nepamirkšķinot.
Nākamie kadri jau ir uzņemti, šķiet, svētdienā, 7. decembrī. Pēc vētras visi, tīksmi sakopušies siltajā saulē, braši aizsoļo pa taku uz Tasmanijas ledāja pusi. Videokamera ik pa brīdim nopēta virsotnes kori kreisajā pusē.
Laiciņš ideāls - saule, reklāmzilas debesis, bezvējš. Priekšā balts sniega lauks, jau sasniegta ledāja mala.
Nakti četrotne pārlaiž teltīs uz ledāja, bet pirmdien, 8. decembrī, ierodas Plato būdā, kas patiesībā ir visai liela un ērta būve. No šejienes nākamajā naktī jādodas uz virsotni. Lai tajā nokļūtu, jārēķinās ar 8-10 stundu kāpienu. Ne mazāk prasīs lejupceļš.
Pēc tam objektīvā viņi visi jau smaida Jaunzēlandes augstākajā virsotnē. Daži kadri no mājupceļa, un... sākas mūžīgais noslēpums.
Nākamajā dienā, trešdien, 10. decembrī, bojā gājušos pamana jaunzēlandiešu alpīnists Stenlijs Malvāni, kura vadītā nelielā komanda pa to pašu maršrutu dodas uz virsotni. Ap pieciem no rīta, atrodoties uz Lindas plaukta, viņš lejā uz ledāja ievēro kādu sarkanīgu priekšmetu, ko tumsā notur par pamestu mugursomu. Viņa uzmanību saista arī tālākie tumšie plankumi, bet tie atgādina lavīnas nonestas ledus atlūzas. Vēl pēc dažām stundām jaunzēlandieši nolemj virsotnes iekarošanu atlikt, jo maršruts viņiem šķiet pārāk ledains, turklāt kādai alpīnistei sāk sāpēt kāja.
Nonākot atpakaļ uz Lindas plaukta, kļūst redzama patiesā situācija. Malvāni nekavējoties nolaižas pie cietušajiem un, būdams mediķis, konstatē, ka viņi miruši, vēlākais, iepriekšējās dienas vakarā.
Izsakot dziļu līdzjūtību bojā gājušo piederīgajiem un visiem Latvijas alpīnistiem, Stenlijs Malvāni savā vēstulē Latvijas Alpīnistu savienībai detalizēti apraksta savu skumjo atradumu. "Man šķiet, ka viņiem augšā trāpījusi kāda ledus atlūza," raksta Stenlijs Malvāni.
Bet arī tā ir tikai versija.
Tev patiks šie raksti
