Manas dvēseles dēļ, es parasti cenšos izvairīties no mūsdienu žargona, ko es uztveru kā viskaitinošāko - vārdus kā: ''izpakoties'' (kad nav runa par koferi), ''lowkey'' (visi, kas izmanto šo vārdu, izskatās tā, it kā viņi censtos iekļūt kādā Viceland šovā), ''miskaste'' (kad atsaucās uz kādu cilvēku, kas ir miskaste), un ''problēmātisks'' (vajag uztaisīt apakšiedalījumus un apakštēmas šim vārdam, par cik praktiski visa eksistence ir ''problemātiska'', taču daudz un dažādos veidos). Tie nav vārdi, kas tik ļoti mani kaitina, bet veids, kā cilvēki tos izmanto, lai kaut ko norādītu par sevīm: par to, ka viņi ir forši vai informēti, kreatīvi vai arī citādi īpaši. ''Kruto'' vārdu izmantošana, lai atspoguļotu kaut ko ''outré'' par sevīm ir tāpat kā pirkt kaut kādas alternatīvā hipsteru stila drēbes Urban Outfitters vai H&M. Tas ir tikai verbāls kostīms.
Par spīti tam, ir tāds vārds (jeb drīzāk vārdu savienojums), kas mani kaitina vairāk kā visi citi, un tas ir ‘’rūpēšanās par sevi’’ jeb ‘’self-care’’ angliski. Kādēļ ‘’rūpēšanās par sevi’’ mani tik ļoti kaitina? Iespējams, tādēļ, ka šī frāze ir integrēta kā kaut kas, kas ir pārdodams. Piedodiet, bet es neuzskatu par vajadzīgu ‘’re-brandot’’ mierīgas elpošanas procesu par kaut kādu sarakstu internetā. Cilvēki elpo jau gadsimtiem, bez kaut kādas mārketinga palīdzības, kas stāsta par to, kāpēc un KĀ tas būtu jādara. Varbūt es opiātus uzskatu par nomierinošiem? Arī, iespējams, tādēļ, ka man īpaši nepadodas darīt lietas, kas skaitās kā rūpēšanās par sevi. Pie tam, es spēju pārvērst visu – pat, vislabākās lietas kā, piemēram, veselīgu dzīvesveidu – atkarībā.
Bet izskatās, ka es neesmu devis komerciālajai ‘’rūpes par sevi’’ kustībai iespēju. Tādēļ es izlēmu izpētīt dažādus ‘’self-care’’ padomus internetā, vietās kā Self-Compassion Project, Tiny Buddha u.c., lai pārliecinātos vai tie patiesi spētu izmainīt manu dzīvi.