Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #65
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #65
Es kaut ko redzēju. Es aizvēru acis un sāku lūgties. Pāris sekundes vēlāk es sajutu viņu man blakus, arī čukstam lūgšanas.
“Pasaki mammai, ka es viņu sveicinu.” “Es to izdarīšu.” Mazliet vēlāk, runājot ar mammu:” Mamm, es satiku tavu draudzeni Annu pirmīt.” “Nemuldi niekus dēls, viņa nomira pirms divām nedēļām.”
Augšstāvā visas durvis klaudzēja, kad es atnācu mājās. Problēma tajā ir tāda, ka bija karsta un mitra diena. Nebija pilnīgi nekāda vēja.
Negaidīts panikas vilnis lika man paslēpties zem segas. Meitene iečukstēja man ausī:” Es arī esmu nobijusies.” Es sastingu.
3 naktī. Kāds piezvanīja mūsu līnijai, es paceļu klausuli, taču viss ko dzirdu ir klavieru skaņas. Kas šajā ir visdīvainākais? Telefons nebija iesprausts kontaktā.
Es vienmēr guļu ar manām austiņām ausīs. Ap diviem naktī, sāka skanēt miega dziesmiņa. Es paskatījos nosaukumu, jo nobrīnījos, kur tāda radusies. Mans Aifons bija izslēdzies.
Tu pamosties nakts vidū bez jebkāda iemesla. Tu sniedzies pēc sava telefona un saproti...Ka tas ir pazudis.
Tu pārbaudi vai apakšstāvā ir aizslēgti visi logi. Kad tu uzej augšstāvā tu sajūti aukstu roku turam tavu potīti.
Kad mēs nopirkām jauno māju mēs pieņēmām, ka skrāpējumi uz pagraba sienām un durvīm ir suņa darbs, taču kaimiņi stāstīja, ka iepriekšējam saimniekam nebija suņa. Šorīt es pētīju to, ka skrāpējumu skaits ir pieaudzis.