Šajā rakstā apkopoju 5, pēc manām domām, nedzirdētus un interesantus šausmu stāstus. Lai labi lasās!
5 nedzirdēti šausmu stāsti11
Mobilais telefons.
Pirms pāris mēnešiem, mana drauga māsīca (vientuļā māmiņa) nopirka jaunu mobilo telefonu. Pēc garas un nogurdinošas darbadienas, viņa atnāca mājās, novietoja telefonu uz galda, un devās skatīties televizoru. Tad viņas dēls aizgāja pie viņas un jautāja vai drīkst paspēlēties ar viņas jauno telefonu. Viņa atļāva, taču piekodināja nevienam nezvanīt un nerakstīt īsziņas.
Apmēram 23:00, viņa jutās miegaina, tādēļ nolēma nolikt dēlu gulēt un arī pati drīz doties uz gultu. Viņa iegāja dēla istabā un saprata, ka viņa tur nav. Tad viņa steigšus devās uz savu guļamistabu un atrada dēlu mierīgi guļam viņas gultā, ar telefonu rokās.
Viņa nesteidzīgi izņēma savu telefonu dēlam no rokām, lai to pārbaudītu. Ejot (ar acīm) tam cauri, viņa pamanīja tikai sīkas izmaiņas, tādas kā jaunu fona attēlu, baneri, u. c., bet tad viņa atvēra galeriju un apskatīja fotogrāfijas. Viņa sāka dzēst bildes, kuras bija uzņēmis viņas dēls, līdz brīdim, kad bija atlikusi tikai viena.
Kad viņa to ieraudzīja, viņa nespēja tam noticēt. Tajā bija redzams viņas dēls guļam viņas gultā, bet attēlu bija uzņēmis kāds cits, stāvēdams virs viņa. Fotogrāfijā bija redzama arī puse no vecākas sievietes sejas.
Spokainais brālis.
Mana māja tika uzcelta 1940. gadā. Es šeit dzīvoju aptuveni 12 gadus. No visām dīvainajām lietām, ko mani brāļi un es esam redzējuši vai dzirdējuši šajā mājā, vislabāk man patīk tieši šis notikums. Tas notika ar manu brāli. Apmēram pirms 10 gadiem, mans brālis kopā ar saviem labākajiem draugiem izveidoja garāžas grupu un spēlēja pārsvarā tikai Spāņu roku. Viņa draugi varēja satikties tikai Svētdienas pēcpusdienās. Viņi mēģināja no agras pēcpusdienas līdz astoņiem vakarā. Tas bija laiks, kad es parasti parādījos uz īsu brīdi un devos gulēt, jo es strādāju par apsargu kapsētā.
Tas notika vēlā rudenī, kad dienas kļuva arvien īsākas. Viņi tikko bija beiguši garu sesiju, kad kāds no viņiem ierosināja doties uz kādu citu namu. Mans brālis iedeva savas mašīnas atslēgas savam draugam, lai viņi varētu iekraut visas mūzikas iekārtas. Ikviens devās ārā no pagraba, bet grūtākais bija tas, ka viņiem vajadzēja iet uz pagraba aizmuguri, augšā uz otro stāvu, cauri virtuves ieejai, tad uz dzīvojamo istabu un tad ārā pa galvenajām durvīm. Visi jau bija ārā un sēdēja mana brāļa mašīnā un gaidīja, kad viņš nāks. Mans brālis kāpa augšā pa kāpnēm, taču tad atcerējās, ka atstājis maizītes pagrabā un nolēma doties atpakaļ.
Viņš paņēma maizītes, izslēdza gaismu pagrabā un atkal devās augšup pa kāpnēm. Pēdējais gaismas slēdzis atradās pretējā pusē ārdurvīm. Durvis bija vaļā un gaisma no ielas lampas iespīdēja istabā. Mans brālis stāstīja, ka juta sev kaut ko aiz muguras, taču negribēja pagriezties. Kad viņš nospieda pēdējo gaismas slēdzi, dzīvojamā istaba ieslīga tumsā. Tad viņš izgāja pa durvīm, aizvēra tās aiz sevis, un joprojām turot rokā ēdiena trauciņu, gāja uz vārtiņu pusi.
Tad viņš iekāpa mašīnā, vadītāja pusē, pārlika sev pāri drošības jostu un gatavojās izbraukt no stāvvietas, kas atradās mājas priekšā, taču tad viens no viņa draugiem jautāja: “Eu, pagaidi, un kā tad ar tavu brāli? Vaitad viņš nenāks ar mums?”. Mans brālis atbildēja: “Ko tu ar to domā? Mans brālis šonakt devās uz darbu un viņš joprojām ir tur. Vaitad tu redzi šeit viņa mašīnu?”.
Nākošais jautājums, ko viņa draugs pajautāja, bija: ‘’Bet tad, kas gāja tev aiz muguras, kad tu devies ārā no mājas?”
Šūpuļzirdziņš.
Kādu nakti, kad es biju apmēram 10-12 gadus vecs, man bija problēmas iemigt. Mana guļamistaba bija viss mūsu mājas augšējais stāvs. Kreisajā pusē atradās mana gulta un drēbju skapis, bet rotaļu zona bija pa labi. Es vārtījos pa gultu, bet tad izdzirdēju troksni, kas nāca no otra istabas gala, un ieraudzīju, ka šūpuļzirdziņš pats sācis šūpoties. Tas turpināja šūpoties un lēnām pārvietojās pa istabu, un tad apstājās zem griestu lampas. Es biju šausmīgi pārbijies un pabāzu galvu zem segas. Tā es nogulēju līdz pat rītam.
To, ka tas nebija sapnis, apstiprināja fakts, ka šūpuļzirdziņš joprojām atradās istabas vidū, kad es pamodos. Vēlāk no vecākiem es saņēmu stingru rājienu par to, ka nakts vidū biju izrāpies no gultas un spēlējies ar savām rotaļlietām. Viņu istaba atradās tieši zem rotaļu stūrīša un viņi bija dzirdējuši, kā šūpuļzirdziņš šļūc pa istabu.
Jūs nezināt kā jums ir paveicies.
Pavasara brīvlaikā es un mani draugi nolēmām doties uz vietējā ezera salu, lai tur pavadītu vairākas dienas. Kādu nakti, kamēr mēs gatavojām ēst uz ugunskura, pie mums piepeldēja kanoe laiva, kurā iekšā sēdēja kāds vīrietis. Viņš apvaicājās kā mums iet un mēs aicinājām viņu pie sevis. Viņa vārds bija Kurts un viņš bija tīri draudzīgs, taču mums likās, ka viņu kaut kas nomāc.
Mēs viņam jautājām, kas viņam noticis, taču viņš tikai atkārtoja “Nekas īpašs, vienkārši mani draugi iespējams uztraucas par mani.” Viņš paskatījās uz mani un piemiedza ar aci. “Gan viņi drīz uzzinās.” viņš teica.
Visiem patika Kurts un sāka jau satumst, tādēļ mēs piedāvājām viņam palikt ar mums tonakt. Viņš piedāvājumu noraidīja, sakot, ka viņam jādodas projām, un viņš šķita nelokāms. Pirms došanās prom viņš mums teica: “Jūs nezīnāt kā jums ir paveicies!”
Tad viņš ielēca savā kanoe laivā un drīz vien nozuda. Mēs par to daudz nedomājām. Nākamajā rītā, mēs piecēlāmies diezgan agri, lai varētu doties makšķerēt. Tikmēr, kamēr mēs makšķerējām, pie mums piebrauca policijas laiva. Viens no policistiem mums pajautāja, vai mēs esam daļa no meklēšanas vienības, kas atraduši līķi. Mums nebija ne jausmas par ko viņš runāja, tādēļ viņš izstāstīja stāstu par jaunu vīrieti kanoe laivā, kurš pazuda pagājušajā nedēļā. Pirms divām dienām, ūdenslīdēji atrada viņa ķermeni ezera dibenā. Jaunais vīrietis bija Kurts Klārks. Šis stāsts mūs tā pārbiedēja, ka mēs devāmies prom jau tajā pašā dienā.
Iedomu draugs.
Kad es biju jaunāks, man bija iedomu draugs, kurš dzīvoja lielā, senlaicīgā drēbju skapī. Mēs rotaļājāmies un es spilgti atceros, ka viņš man stāstīja stāstus, kaut arī es nevaru atcerēties par ko tie bija.
Es atceros, ka kādu dienu runāju par to ar saviem vecākiem un kad es stāstīju tētim par savu skapja draugu, viņš gribēja uzzināt kā viņu sauc. Tas bija pavisam nevainīgs vārds - Pēteris, bet es joprojām atceros kā tētis, izdzirdot šo vārdu nobālēja.
Nākamajā dienā viņš un mans tēvocis iznesa veco drēbju skapi ārā un sadedzināja to. Dažus gadus vēlāk es uzzināju, ka mana tēva brālim (manam tēvocim) bērnībā arī bija tas pats draugs ar tādu pašu vārdu, kas dzīvoja vienā un tajā pašā drēbju skapī. Pēc dažiem mēnešiem, manam tēvocim sāka rādīties murgi un viņš nevarēja gulēt Pētera dēļ. Situācija kļuva arvien ļaunāka, tādēļ vecāki viņu pārvietoja uz citu istabu un drīz vien mans tēvocis atguvās.