local-stats-pixel fb-conv-api

Rētu ēnā. (2)4

76 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Retu-ena-1/850979





Ceļš uz skolu ir tumšs un vienmuļš. Mani pavada lietus nomierinošā melodija un gandrīz nemanāmā migla, kas vijās gar manām kājām. Kailie koku zari stiepjās pretī pelēkajām debesīm, it kā vēlētos aizlidot līdzi vējam. Atmiņas mani vada uz priekšu, pāri biezajam sūnu paklājam un mitrajam lauku ceļam, kājas sper soļus pat nedomājot. Es attopos pie lieliem, no dzelzs darinātiem vārtiem. Skola atrodās paša meža vidū, tā slejās pāri koku galotnēm kā tumša ēna. Ēka ir veidota no pilnīgi melna marmora, rotāta ar baltām skulptūrām. Nākot tuvāk atklāju, ka skulptūrās ir atveidoti enģeļi, taču to vaibsti nedvešs garīgumu- tieši pretēji, to acīs salasāmas skumjas. Dievišķās radības nomāc kāda smaga sāpe, arī to spārni ir nevis izplesti pretī debesīm, bet pieglausti ķermeņiem. Savādi, ka laukos, pilnīgā nekurienē, noslēpusies no cilvēku skatieniem, slejās tik stalta ēka.

Arī skolas iekštelpas ir tumšas, visapkārt smaržo pēc putekļiem un miklas tumsas, šī savādā smarža ieplūst manās plaušās un liek man klepot. Dodos uz priekšu un sekojot intuīcijai nonāku pie durvīm ar uzrakstu "direktore". Viegli pieklauvēju un paveru durvis. Kabinets ir iekārtots ar Viktorijas stila mēbelēm, telpas vidū, pie sarkankoka galda sēž stalta sieviete.

- Labs rīts, dārgā. - viņa pieceļās un istaba piepildās ar acīm neredzamu gaismu. Apgājusi apkārt galdam, viņa sniedz man savu bālo plaukstu. Viņa atgādina marmorā kaltos enģeļus pie skolas korpusa, arī viņai piemīt savāda, pārsaulīga dievišķība. Gandrīz nemanāmo grumbu iezīmētajā sejā kavējās maigs smaids. - Ceru, ka manā privātskolā tu jutīsies kā mājās. Nekavēsimies, nāc, parādīšu tev tavu klases telpu."

Mēs ejam pa šauru gaiteni, kas viegli liecās uz kreiso pusi. Sienas ir būvētas no tumša akmens un neapstrādātiem ķieģeļiem. Gāzes lampas met blāvu gaismu un jūtos tā, it kā tā apskautu mani kā liegs pieskāriens.

- Esam klāt. - direktore paver smagas koka durvis un skatam paverās šaura klases telpa. Man pievēršās vairāki skatieni un zem pārsējiem mani vaibsti iekrāsojās koši sarkani. - Sveiki, klase. - visi telpā esošie cilvēki pieceļās un vienotā balsī novēl labu dienu. Direktore nevērīgi pamāj ar galvu un turpina. - Šī ir Indija, jūsu jaunā klasesbiedrene. Esat saudzīgi un uzņemot viņu ar vislielāko sirsnību. - maigi pasmaidījusi manā virzienā, viņa pagriežās un atstāj mani vienu. Ieplestām acīm stāvu durvīs un nekustoties vēroju kā klasē ir iestājies pilnīgs klusums. Ja es uz zemes nomestu adatu, tās radītā skaņa atgādinātu pērkona dārdus. Nekad nebiju dzirdējusi klusumu tik skaļu.

- Laipni lūgta. - šie vārdi kā asa bulta iztraucās cauri klusumam. Apmulsusi paveros runātāja virzienā un sastopos ar silti brūnām acīm un gaišu, nedaudz izbrīnītu smaidu. - Es esmu klases skolotājs, vari mani saukt par Noasu. Šajā privātskolā es vēl pasniedzu literatūru. - viņš pienāk man tuvāk un smaidot ielūkojās manī. Es sajūtos neveikli. Varbūt tāpēc, ka viņš izliekās neredzam manus pārsējus (un viņam izcili sanāk), varbūt tāpēc, ka vīrietis manā priekšā ir neiedomāji simpātisks. Tumšie bārdas rugāji iezīmē viņa vīrišķīgo seju un izteiksmīgos žokļa kaulus. Stāvot viņa priekšā es sajūtos nožēlojama, mani saplēstie džinsi uz vīrieša koptā koptēla izskatās noplukuši. Pēkšņi atceros, ka neizmazgāju zobus. Plaukstas sāk svīst, bet viņš šķietami to pat nemana. - Nekautrējies un ieņem vietu. Es parūpēšos lai tu šeit justos kā mājās."


*******


Vai man turpināt?

76 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

noteikti, ka turpini. emotion

7 0 atbildēt
👍
1 0 atbildēt

Skolotājs netēloja, bet viņš cilvēkos vērtē kaut ko citu, nevis izskatu un rētas. Tāpēc jau tā ir - privātskola ar dievišķu atmosfēru emotion

1 0 atbildēt

labs emotion 

0 0 atbildēt