Neesmu no tiem, kas ik nedēļu vai vismaz reizi mēnesī skrien uz teātri. Neesmu tāds teātra fans, lai ko tādu darītu. Bet šad un tad jau var aiziet, protams, ja izrāde ir man tīkama. Visbiežāk es tās izvēlos tieši pēc iespaidiem, kuri radušies izlasot kādu konkrētu grāmatu. Tieši tā – grāmatu. Nespētu aiziet uz izrādi, ja ir iestudēta no plika gaisa. Vai uz tādu, kura ir veidota pēc grāmatas, kura man nav likusies teatrāli laba. Kad biju uz grāmatas „Džezs pār Donbasu” prezentāciju, autors teica, ka viņš jau rakstot domā par to, kā tā grāmata noderēs filmai. Labi, filma nav teātris, bet tik un tā...
Pirmo reizi uz teātri es biju tad, kad Dailes teātrī rādīja pirmo „Šveiku”. Sēdēju pašā priekšā un dziedāju līdzi Skrastiņa dziedātajai Balādei. Mēs pat saskatījāmies. Toreiz tā bija klases ekskursija. Nākamā reize bija kaut kad krietni vēlāk. Tas gan vairs nebija profesionālais teātris, bet kaut kādi amatieri. Un tā visu laiku tikai amatieri vien, līdz kaut kad 2011. gadā bijām uz „Otello”. Tā kā Šekspīrs jau no tūkstošgades sākuma bija mans lasītākais autors, šādu izrādi apskatīt nevarēja laist garām. Daudz labprātāk gan būtu skatījies kādu labu Hamleta izrādi vai Romeo un Džuljetu. Bet teātris paliek teātris un nākamā izrāde, uz kuru aizgāju, bija Remarka „Triumfa arka”, kurā galveno lomu spēlēja mans kursabiedrs. Tā bija Valmieras teātra viesizrāde. Uz izrādi gājām trijatā – es, kurš grāmatu nebija lasījis, Māris, kurš pavisam nesen to bija izlasījis un Nauris, kurš bija lasījis, bet vairs neatcerējās saturu. Izrāde bija gara un baudāma, tikai alkoholu bijām atdevuši ģērbtuvē ar visu somu. Tā nu bija viena sasodīti labi veidota izrāde un es izbaudīju katru cēlienu un ainu...
---
2016. gada sākumā es atgriezos pie šī mākslas paveida baudīšanas un aizgāju uz „Svina garšu”. Tobrīd grāmatu līdz galam vēl nebiju izlasījis, bet tas itin nemaz netraucēja izbaudīt šo izrādi par visiem 100%. Mana līdznācēja jau toreiz aprakstīja savus iespaidus par izrādi, kamēr es to daru tikai tagad. Nav tā, ka kaut ko no tās būtu aizmirsis, jo es pamanījos aiziet „Svina garšu” izbaudīt vēl divas reizes. Viena no tām bija tā paša gada septembrī kopā ar Annu, bet otra – pavisam nesen, maijā, kad uz to aizsūtīju savu un Annas mammu. Arī mēs paši beigās iegādājāmies biļetes uz balkona, jo bija laiks, kad tām deva 50% atlaidi. Ja arī nākamajā sezonā tiks rādīta šī izrāde, es noteikti aizietu vēlreiz, jo katru reizi tā mani saraudina aizvien vairāk. Ja pirmajā reizē tikai Elza nobirdināja kādu asaru, bet es savējās paturēju sevī, tad nākamajā reizē es jau pirmajā cēlienā biju vismaz trīs reizes raudājis. Kad uz izrādi bijām maijā, es raudāju vēl vairāk, jau sākumā, kad tika stāstīts Gustiņa stāsts. Ak, asaras!
Izrādi varētu slavēt un slavēt, īpaši jau tos šaušanas efektus, kuri mani atstāja mēmu. Tas bija kaut kas WOW. Neko tādu pat iedomāties nevarēju. Pat tagad, kad rakstu, manu ķermeni klāj tirpas. Arī raudāt sagribējās...
---
Annas mamma dzimšanas dienā saņēma ne tikai „Svina garšas” biļeti, bet arī divas biļetes uz „Pakļaušanos”, kuru viņa skatīties negāja. Viņas vietā aizgājām mēs ar Annu, jo tā nav izrāde, kuru būtu jāskatās Annas mammai. Grāmatu biju izlasījis jau iepriekšējā vasarā, kad tā tikko bija iznākusi latviešu valodā, tāpēc aiziet gribējās kaut vai tikai tāpēc, ka tās režisors ir Alvis Hermanis, kura dienasgrāmatu izlasīju tūlīt pēc tās parādīšanās vietējā bibliotēkā. Un tas notika neticami ātri. Redzēju grāmatu omas mājā, tāpēc paņēmu izlasīt. Hermaņa personība man bija gana vienaldzīga, bet pēc grāmatas izlasīšanas es viņu sapratu daudz vairāk, tāpēc arī redzēt kaut ko no viņa darbiem gribējās. Un kāpēc, lai tas nebūtu Velbeks, kurš ir man tīkams rakstnieks.
Tā nu mēs aizgājām, bet neko dižu necerējām, jo grāmata nelikās tāda, lai to pārvērstu skatāmā un baudāmā izrādē. Sēdēja tur džeks, runāja, kasījās un iedzēra. Biju jau aizmirsis, ka arī teātris ir kaut kas līdzīgs kino, kur var gadīties cilvēki, kuri krīt uz nerviem. Ja iepriekš visas izrādes bija brīvas no šādiem tipiem, tad „Pakļaušanās” laikā tika sasniegta kulminācija, jo aiz manis sēdēja tips, kurš uz izrādi bija ieradies ar dāmu, kurai gribēja izpatikt ar saviem smiekliem, kuri nebūt nebija dabiski un skaisti, tie bija tracinoši un pretīgi. Viņš smējās skaļi pat vietās, kur smieties nebija par ko. Nepārmeta iespaids, ka šis tips ikdienā nemaz nesmejas vai arī ir tik drūmās kompānijās, kur nekad netiek uzjautrināts. Tā nu viņš bija nācis izsmieties uz teātri. Līdzīgi kā ar cilvēkiem, kuri neklepo, bet, kad aiziet uz teātri, gaismai nodziestot, pēkšņi sāk krekšķēt kā apaukstējušies.
---
Uz „Savādo atgadījumu ar suni naktī” es iet negribēju, lai gan īsi pirms pirmizrādes biju izlasījis grāmatu. Grāmata galīgi nebija tāda, lai to skatītos teātrī, es teicu Annai, bet viņa gribēja. Un tā kā toreiz, kad biļetes meta pakaļ ar 50% atlaidi, sarakstā bija arī šī izrāde, mēs uz to aizgājām. Tas bija nedēļu pēc tam, kad izbaudījām „Svina garšu” no pašas augstākās vietas teātrī. Arī šoreiz bijām pie pašiem grieztiem un nekādas vainas. Izrāde bija dīvaina, bet skatāma. Bērnus gan uz tādu nevar vest, jo tur tiek izteikti daži rupji vārdi un to salikumi, piemēram, „sūkā pimpi” un tamlīdzīgi.
Ak, un gandrīz aizmirsu, ka septembrī bijām arī uz „Mazo princi”, kurš bija ēkā otrpus Daugavai. Tāds kā amatieru/profesionāļu teātris, kur sava loma bija arī Jānim Jarānam. Tas gan skaitījās bērnu teātris, uz kuru es nejauši ieguvu divas biļetes, tāpēc nevarēja neiziet. Kad tiku pie šīm biļetēm, es „Mazo princi” vēl nebiju izlasījis, tāpēc ķēros klāt. Izlasīju, par to uzrakstīju un tad arī teātri izbaudīju. Visai jauki. Un tagad es gribu aiziet uz „Bannija Manro nāvi”, jo Nika Keiva grāmata bija super...
