local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #5110

116 0

-Mia, mums jāiet. - Mamma pieskaras manam plecam un papurina to. Atveru acis un cīnos ar vēlmi tās no jauna aizvērt. Es ne tuvu neesmu gatava, lai celtos kājās un ietu kaut kur.
Skatos, kā mamma rosās pa istabu, vākdama kaut kādas mantas. Šī darbība ir pilnīgi bezjēdzīga, taču tas ir veids, kā mazināt spriedzi.


-Es neesmu spējīga kaut kur doties. - Es izmoku, vēlēdamās, kaut man nesāpētu visi iespējamie muskuļi.
-Es tev palīdzēšu. Mums jātiek tikai uz lielceļa. Kāds taču apstāsies. - Viņa mudina, bet jau no domas vien, ka vairākas stundas nāksies maldīties mežā un tad vēl klaiņot pa lielceļu, man metas nelabi.
-Mia, tā ir mūsu vienīgā iespēja. - Mammas acis mirdz, un es tiešām apbrīnoju viņas degsmi un dzīvotprieku. Manī tāda vairs nav. Šajā brīdī man būtu vienalga pat, ja Marks pieceltos un ienāktu šajā istabā.


Paiet dažas minūtes, līdz esmu nobriedusi piecelties gultā sēdus. Rīkle vēl aizvien ir sausa un asa kā smilšpapīrs, taču te vairs nav ūdens, un es zinu, ka mamma viena baidās iet ārpus istabas.
Kad pieceļos kājās, visa pasaule ātri griežas, un man nākas pieķerties pie naktsskapīša. Jūtu mammas siltās rokas ap savu vidukli, bet vienalga nodrebu, iedomājoties, ka man pieskaras Marks.
-Viss būs labi. - Viņa saka pārāk pārliecinoši un samāksloti. Man jau gandrīz vai gribas raudāt, bet tad es attopu, ka ķermenī vairs nav neviena šķirdruma.


Lēniem soļiem viņa ved mani ārā no istabas. Kājas nevēlas klausīt un katrs muskulītis sāpēs iesmledzas. Iekšēji sevi mudinu kustēties, nevis sabrukt turpat uz grīdas. Man ir jātiek prom. Tā ir vienīgā iespēja, kā izdzīvot.
Kad esam nokāpušas pa kāpnēm, mamma atstāj mani pie trepju margas un pati pieskrien pie durvīm. Viņa vairākas reizes tās parausta, bet tas nav sapnis – durvis, protams, ir aizslēgtas.
-Logs. - Es čukstu, cerot, ka mana neskaidrā balss sasniegs viņas ausis. Mamma aši pamāj, un mums jādodas garām virtuvei. Marka istaba bija vienīgā vieta, kur logiem priekšā nebija restes.
Uzreiz pamanu viņu guļam uz netīrajām flīzēm. Viņš guļ ar seju pret grīdu un no galvas flīžu rieviņās iestiepjas tieva asins strūkliņa. Marka krūtis necilājas un izskatās, ka viņš tiešām ir miris. Mani pārņem atvieglojuma sajūta un kājas sāk ļimt, tomēr es spēju sevi noturēt stāvus.


Mēs ieejam viņa istabā un mamma atrauj vaļā logu. Viņa izkāpj pirmā, bet es sekoju, vēl uzmesdama istabai pēdējo skatienu. Tā ir vislabāk iekārtotā visā mājā. Kamēr viņa sieva un meita dzīvoja necilās istabās ar noplēstām tapetēm un nodzeltējušiem griestiem, Marks šeit jutās kā pats Karalis.
Pirms kāpju ārā, es no visa spēka triecu siekalas pret grīdu. To nav daudz, bet jūtos lepna par šādu rīcību. Ja es spētu, es nodedzinātu šo ūķi no zemes virsas, lai nekad nevienam cilvēkam nenāktos šeit uzturēties un piedzīvot to, ko mēs šeit izcietām.


Ārā līst lietus un tas uzreiz gan atvēsina, gan samērcē. Ir patīkami just svaigo gaisu, kas uzreiz piepilda plaušas un asinīs ieplūst jauna skābekļa deva. Esmu atguvusi nedaudz spēka, tomēr tas izsīkst, kad redzu, kur atrodamies.
Apkārt ir tikai mežs. Tas ir ieskāvis šo būdu un man nav ne jausmas, kur būtu izeja.
-Sasodīts. - Mamma klusu nolamājas, skatīdamās riņķī. Tad viņa dodas pie Marka mašīnas un kādu laiku cenšas atmūķēt durvis. Protams, atslēgas ir pie viņa, tomēr neviena no mums nav gatava tās dabūt.


-Vienkārši ejam. Tinamies prom. - Es sēcu, cerot atgūt balsi. Bet tā nekad vairs nebūs tāda, kā iepriekš.
Mamma īsi pamāj un atkal apliek man apkārt savas rokas. Viņa ir īsta supermamma, kam būšu pateicīga visu dzīvi. Viņa mūs izglāba. Es viņu mīlu vairāk par visu, kaut gan noteikti skaļi to nekad neizpaudīšu, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kas ik pēc brīža atgādina, cik ļoti kādu mīl.
Mēs ejam pa kādu taciņu, tomēr apkārt ir dzirdama tikai putnu čivināšana. Ne smakas no automašīnām vai kā cita, kas norādītu, ka tuvojamies civilizācijai.


-Viņš ir bijis gudrs, iespundēdams mūs te. Te taču neviens nekad mūs neizglābtu. - Mamma saka, soļodama man blakus. Pār kauliem pārskrien aukstas trīsas, iedomājoties, kas ar mums būtu noticis, ja Marks netiktu nogalināts.
-Viņš ir gudrāks, nekā var šķist. - Es atbildu.
-Apsoli, ka tu vairs nekad netiksies ne ar vienu psiho. - Mamma uz brīdi apstājas un palūkojas uz aizmuguri, pārliecinoties, vai mums neviens neseko.
-Es varu pat apzvērēt! - Es iesmejos, lai situāciju padarītu vieglāku.
Viņai sejā jaušas tikai vāra smaida atblāzma.


Turpinām soļot, klusēdamas, tādējādi taupot spēkus. Esam nogājušas nez cik kilometru, taču mežs nebeidzas. Tas ir kā mūžīgais aplis.
Palūkojoties debesīs, secinu, ka pamazām iestājas krēsla. Koki kā tumši rēgi plivinās virs mūsu galvām, tomēr mani nepamet sajūta, ka mums seko...
Man ir vienkārši paranoja.


Vēl pēc pāris stundām, kad ir pavisam tumšs, mēs beidzot apstājamies.
-Būtu jāsagaida rīta gaisma. - Mamma saka, un es pamāju, lai gan viņa to neredz.
Mēs apsēžamies sūnainajā zemē un nopūšamies. Esmu pārgurusi, bet rezultāts nav sasniegts. Esam turpat kur pirms vairākām stundām.
Atpūta nav ilga, jo man vajag uz tualeti. Vismaz dabā nebūs tik pretīgi kārtot dabiskās vajadzības kā šaurajā pagrabtelpā.


Aizeju nedaudz nostāk un novelku bikses, lai atvieglotos. Aiz koka kaut kas nočab un es salecos. Laikam kaut kāds dzīvnieks. Steberēdama dodos atpakaļ, bet pie auss klusām sadzirdu kādu čukstām manu vārdu.
Es sastingstu. Asinis dzīslās sastingst.


Viņa roka satver manējo un parauj atpakaļ. Es ietriecos viņa krūtīs ar tādu spēku, ka galvā iedunas. Viņš izlauž manas rokas uz āru, bet es nespēju pakliegt.
Es nespēju pat brīdināt mammu, kad esmu jau uzmesta uz pleca.
Marks nav miris.

116 0 10 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000

jēziņ, viņš ir sadzēries kaut kādu nemirstības eliksīru? emotion

6 0 atbildēt
Ak dies, kādas idiotes emotion Kā Marks varēja būt drošs, ka viņas nenobeigs viņu ar apses mietu? Sūdīgs beigtā tēlošanas plāns emotion Un dīvaina dzīvošana `kā Karalim` vienā istabā, ja visa pārējā māja ir smirdīgs ūķis. Bet tā jau aprakstīts dzīvīgi, valoda man ļoti patīk.
2 0 atbildēt

Labs emotion

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt
Un pat ja nedarbotos apses miets, tad vecā labā dekapitācija gan nepieviltu cīņā pret jebkuru mošķi!
0 0 atbildēt

Es uz beigām domāju, ka meiteni noķēra Slendermens, jo tā bilde traki atgādina viņa dzīvesvietu.

0 0 atbildēt