Cilvēkam ir jāuzceļ miteklis, jāiestāda koks un jāizaudzina dēls. Tā uzskatīja agrāk un ne vienu gadsimtu vien.
Taču pasaule ir mainījusies, kļuvusi daudz sarežģītāka. Un arī dzīves uzdevumi mūsdienu cilvēkam ir daudzveidīgāki: kādam lemts karot, citam – ārstēt, kādam mācīt, vēl kādam – labot datorus… Katram savs ceļš, nelaime tikai tā, ka ne visi to saprot un gadiem ilgi cenšas nodzīvot kāda cita dzīvi. Patiesībā atrast sevi nav nemaz tik sarežģīti. Galvenais ir zināt savu… vecumu.
Jaunie vecīši
Protams, runa nav par pases datiem. Ir vēl bioloģiskais, sociālais, psiholoģiskais vecums, un visi šie raksturojumi nosaka cilvēka brieduma līmeni.
Bioloģiskais vecums ir atkarīgs no veselības stāvokļa un ne vienmēr atbilst pasē fiksētajam vecumam. Piemēram, 40 gadu vecs vīrietis, kam ir dažādas kaites, bioloģiski ir vecāks par savu kaimiņu pensionāru, kurš katru rītu vingro, ziemā slēpo, vasarā brauc ar divriteni un peldas, piedevām regulāri un bez piepūles noskrien 2–3 kilometrus.
Sociālais vecums tiek mērīts ar sasniegumiem, zināmu atbilstību sabiedriskajām normām. Vērtēta tiek izglītība, materiālā labklājība, ģimenes stāvoklis, bērni utt. Teiksim, 30 gadu vecs students bez stabilas darbavietas izrādīsies daudz jaunāks par savu vienaudzi – veiksmīgu uzņēmēju un laimīgu ģimenes tēvu.
Savukārt psiholoģiskais vecums norāda, cik pieaudzis jūtas pats cilvēks un (kas ir vēl svarīgāk) cik lielā mērā šim briedumam atbilst viņa vārdi, darbi un domas.
Katrā posmā mēs risinām noteiktus uzdevumus, uzkrājam pieredzi, augam. Ja kādas problēmas paliek “neizstrādātas”, tās pāriet uz nākamo līmeni un ar laiku sāk izpausties kā slimības, kompleksi, neveiksmes. Ideālā variantā katrs vecums ir jāizdzīvo un jānoformē tam atbilstīgajā laikā, kas kopumā arī ved cilvēku pie patiesā brieduma. Starp citu, mūsdienās daudzi cenšas bioloģiski būt iespējami jaunāki, bet sociālajā un psiholoģiskajā plānā – vecāki.
Vienkāršāk sakot, mūsdienu ideāls ir gudri spriedelēt mīlošs un naudīgs zaļknābis. Bet patiesībā atklājas pavisam cita aina: no skata it kā pieauguši cilvēki, bet uzvedas – kā bērni. Pietiek ieslēgt televizoru, lai redzētu, ka ne tikai atsevišķas personas, bet arī partijas un pat valstis demonstrē bērnišķīgu uzvedību: melo, draud, pauž agresiju… Tikai bērnišķā frāze “es ar viņu vairs nedraudzējos, jo viņš ir slikts, viņš mani ķircina” tagad skan pavisam citādi.
Pilnības robeža
Citiem vārdiem – fakts, ka cilvēks izskatās pieaudzis un pat spēlē pieaugušo spēles, vēl neko nenozīmē, tikai rada nesapratni un konfliktus. Mēs gaidām (piemēram, no vīra vai sievas) adekvātu reakciju un saprātīgu rīcību, bet saņemam bērnišķīgas kaprīzes vai pusaudžiem raksturīgu iecirtību. Nereti sievietes, apmeklējot psihologu, sūdzas: “Vīrs mani absolūti nesaprot! Ko man darīt?” Protams, ja sievietei patīk klasiskā mūzika un viņa interesējas par ezoteriku, bet vīru interesē tikai divas lietas – nauda un alus, konflikts ir acīmredzams. Protams, var būt arī absolūti pretēja situācija, kad līdzīgi vīrs nesaprot sievu, kuru interesē tikai izpriecas un mode. Taču, pirms cenšas sev tuvo cilvēku ievilkt sev pieņemamajā līmenī, vispirms jāpadomā, vai vispār vērts to darīt. Pirmkārt, kā zināms, padarīt kādu laimīgu ar varu ir neiespējami. Otrkārt, nedrīkst aizmirst, ka katram šajā dzīvē savs ceļš ejams. Iespējams, piemērā minētā vīra dzīves uzdevums ir – noskaidrot savas attiecības ar finansēm un alkoholu?
Šāda pieeja absolūti nenozīmē, ka ļaudīm citam ar citu kategoriski nav “pa ceļam”. Ja daudz nobriedušāks cilvēks pratīs saprast un pieņemt savu partneri, viņiem ir visas izredzes kopīgi nodzīvot garu un laimīgu mūžu. Starp citu, ievērots, ka sievietes daudz vieglāk sadzīvo ar zemāka garīgā līmeņa vīriešiem nekā otrādi.
Atkarībā no situācijas nenobriedušie cilvēki parasti uzvedas ļoti dažādi. Piemēram, dienesta konfliktsituācijas brīdī var nodemonstrēt pusaudža maksimālismu, bet attiecībās ar tuviniekiem – bezmaz vai zīdaiņa bezpalīdzību. Un tomēr noteikt cilvēka aptuveno vecumu nav tik grūti, galvenais – nepievērst uzmanību izskatam un pases datiem.
Zīdainis ziedu gados
Sārtvaidzis mazulis visos izraisa prieku un patikšanu, toties pieaugušo, kurš savā dvēselē palicis nevarīgs zīdainis, var tikai pažēlot. Lai gan, godīgi sakot, nereti šādas personas arī žēlumu nerada – drīzāk gribas no tām turēties iespējami tālāk. Kāpēc? Lūk, piemērs. Iztēlojieties pieaugušu dūšīgu tēvoci (mēdz būt arī tantuki zīdaiņi, taču krietni retāk), kurš dzīvo ar pārliecību, ka apkārtējā pasaule ir bīstama un neprognozējama, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, bet pats galvenais mērķis – izdzīvot par katru cenu. Ne par kādiem principiem, garīgām vērtībām, tikumības jēdzieniem runas nav vispār. Viņa uztverē cilvēks cilvēkam ir vilks. Tā īsumā varētu formulēt pieaugušā zīdaiņa dzīves kredo.
Parasti šos cilvēkus nekas neinteresē, viss jaunais, neparastais un nesaprotamais viņus biedē un izraisa vienu vienīgu vēlēšanos: par katru cenu ātrāk atbrīvoties no kaitinošā faktora. Viņiem neeksistē nekādas morāles normas. Un arī likumu viņi pārkāpj nepārdzīvojot, īpaši, ja ir pārliecināti par nesodāmību.
Būtībā īstie mazie zīdainīši uzvedas tieši tāpat: nekādu augstu mērķu viņiem taču nav, pats galvenais šajā dzīves posmā – kārtīgi paēst un cieši iemigt. Viņi ir egoistiski, kaprīzi un agresīvi. Tiesa, atšķirībā no pieaugušajiem zīdaiņiem mazie ar katru dienu aug.
Pēc smilškastes likuma
Trīs, piecus gadus veci pirmsskolas vecuma bērni ir gana patstāvīgi, un viņiem patīk komunicēt ar saviem vienaudžiem. Toties pārgudros, tāpat kā muļķīšus, necieš. Ir pārliecināti, ka pieaugušie, īpaši vecāki, labāk zina, kā vajag, kā ir pareizi, tāpēc viņi jāklausa, jo citādi var notikt nelaime. Viņi ir spējīgi rotaļāties, mācīties, apgūt jaunas teritorijas, taču labprātāk to dara pieaugušo gudrā un iejūtīgā vadībā. Pasauli viņi uztver un vērtē tikai pēc diviem kritērijiem: balts un melns, labs un slikts, savs un svešs.
Pārsteidzoši, taču pieaugušie “pirmsskolnieki” visai maz atšķiras no mazajiem knauķiem. Tiesa, pludmalē uzceltās smilšu pils vietā viņš savā zemes pleķītī uzbūvē gruntīgāku ēku, taču tas nemaina būtību. Viņi baidās no pārmaiņām, īpaši – piespiedu, karjeras izaugsmes azarta vietā priekšroku dod klusam, mierīgam un labi atalgotam darbam. Viņi ciena priekšniekus, ievēro likumus, jo ir tā mācīti. Galvenā viņu vēlēšanās – dzīvot “kā visi”: nedod Dievs, lai kaut kas būtu sliktāk nekā kaimiņam, bet arī īpaši izcelties nav pieņemami. Labprāt pulcējas bariņos: tā var sevi sajust “savējo” vidū. Toties svešinieku, citādi domājošu spējīgi padzīt, citiem vārdiem – izgrūst no smilškastes.
Imidžs nosaka visu
Cilvēks, kurš tā arī nav spējis pārvarēt pusaudžu vecuma krīzi, uz ilgiem gadiem paliek cietsirdīgs maksimālists. “No dzīves jāņem viss, ko tā dod un ko var paņemt, un nav jāgaida, ka kāds kaut ko pienesīs!” ir mūžīgā pusaudža dzīves moto. Šie cilvēki patiesi tic, ka visa mūsu dzīve ir viens vienīgs cīniņš, kurā uzvar spēcīgākais. Turklāt spēks viņu uztverē ir viltība, izlocīšanās, meli, krāpšana, vardarbība. Viss pieļaujams – lai sasniegtu mērķi, visi līdzekļi labi. Bet tas, kurš domā citādi, ir vārgulis, kas vienmēr vilksies astē. Censties “pusaudzim” iegalvot pretējo ir nepateicīgs darbs, jo katram izteiktajam argumentam “par” sekos simt argumentu “pret”. Turklāt viņiem ir pavisam citas autoritātes – šīs pasaules varenie, kas brauc luksusa mašīnās, dzīvo greznās savrupmājās un atpūšas pasaules labākajos kūrortos.
Starp citu, godīgi jāatzīst, ka arī daudzi “pusaudži” ir itin veiksmīgi cilvēki. Vai vismaz lien no ādas laukā, lai tādi izskatītos. Viņiem ir ļoti svarīgi, lai būtu prestižs un solīdi atalgots darbs, dzīvoklis labā rajonā, moderns auto, jaunākā modeļa mobilais telefons. Un viss. Nekādu citu patiesu interešu, jo galvenā viņu dzīves jēga ir – imidžs.
Bāls jauneklis degošām acīm
Ideālisti un romantiķi, kas meklē dzīves jēgu, savu vietu pasaulē, cenšas saprast gan dabas likumus, gan sava kaimiņa iekšējo būtību, ir cilvēki, kas vēl nav spējuši pārkāpt jaunības robežai. Viņi spēj patiesi mīlēt un dziļi just, ir gatavi pašuzupurēties cēlu ideju vārdā un arī pavisam vienkārša un nebūt ne tuva cilvēka dēļ.
Daudzi “pusaudžus” uzskata par savādniekiem, ne šai pasaulei piederīgiem, bet dažs labs pat ir gatavs “uzsēsties” tiem uz kakla. Jāteic, savā ziņā tas viņiem pat nāk par labu, īpaši, ja skaistā jaunība velkas jau desmitiem gadu.
No malas tāds cilvēks var izskatīties kautrs, nedrošs, neizlēmīgs, taču patiesībā tā nav. Vienkārši viņš vēl nav ticis skaidrībā ar vērtībām un prioritātēm, precīzi neapzinās, uz ko ir spējīgs, un īsti nezina, ko grib no dzīves sagaidīt. Proti, kā jebkuram jaunam cilvēkam, viņam pietrūkst brieduma.
Būt un šķist
Protams, katrs no mums sevi uzskata par pieaugušu. Taču – vai vienmēr spējam situācijas novērtēt ar skaidru prātu? Izsvērti un bez emocijām pieņemt lēmumus? Vai ne reizi nav bijusi vēlēšanās norobežoties no problēmām, sak, lai ar tām noņemas citi? Un kuri tad ir tie “citi”? Pieredzējušākie, gudrākie un… “pieaugušākie”?
Patiesi pieaudzis cilvēks nebaidās no atbildības, necenšas aizmukt un paslēpties no nepatikšanām. Atšķirībā no jaunieša viņš jau sevi ir atradis, samierinājies, ka ne tuvu nav ideāls, taču cenšanās būt labākam viņam nav sveša.
“Priecājies par dzīvi un netraucē dzīvot citiem” – aptuveni tāds varētu būt pieauguša cilvēka kredo.
Ideālā variantā pie tamlīdzīgām atziņām mēs nonākam mūža vidū – 35–37 gadu vecumā. Daudziem šis ir arī lūzuma vecums, kad cilvēks pilnībā pārstāj izdabāt vecākiem, skolotājiem, partneriem un sāk dzīvot vienīgi pēc sava prāta.
