local-stats-pixel fb-conv-api

Iekāre2

20 0

- Vai es neskaidri runāju? - puisis, sprogainiem matiem un skaistām, tumšām acīm brēca uz mazu meitenīti, - Man jau ir māsa! Man tevi nevajag! Ej pie savas mammas!

- Nu nekliedz tik skaļi, - viņam pienāca kāt smaidoša, bet garlaikota būtne, - viņa tiešām ne pie kā nav vainīga. Vai vēlies, es tev iedošu saldējumu?

Bērns pamāja ar galvu un tā acis priecīgi iezaigojās, pamanot skaisti brūnu, smaržīgu un siltu vafeļo konusu ar perfekti apaļu dzeltenu bumbiņu un karameļu pildījumu.

- Tiš, - Iekāre mazajai čiepai atkal uzbrēca, - Vai māte tevi nemācīja neko neņemt no svešiem? A, nuka, pazūdi no šejienes! Vai arī es tevi nozagšu un tad tu savu ģimeni vairs nekad neredzēsi.

Mazā meitene nobijās, neizpratnē paraudzījās uz abiem, un tad raudādama aizbēga.

- Nu re, - viņam teica Negausība, - tagad to nāksies apēst tev!

- Tāds jau arī bija mērķis, - Iekāres lūpu kaktiņi nedaudz piepacelās un viņš izskatījās vēl skaistāks un iekārojamāks kā parasti, - Bet ja tā nopietni, - Iekāre turpināja, ar mēles galiņu aplaizot savas lūpas, - tu ar to cukura daudzumu būtu bērnu nobeidzis.

- Tāds jau arī ir mērķis, lai gan - viņai tas daudz neizmainītu, - viņam atblidēja Negausība, viņam tik raksturīgajā mierīgajā un nosvērtajā tonī, par kuru pat Iekāre nobrīnījās, - Bet ja nopietni, tad mēs šovakar rīkojam čaļu tusu. Tu arī nāksi?

- Meitenes paliek pie tēva? - Iekāre pārvaicāja, izbrīnīts.

- Jā, - Negausība ar pirkstiem izbrauca cauri matiem, - laikam, ka tā sanāk. Mēs Lucim neko neesam pateikuši. Un neteiksim arī.

- Nezinu vai, - Iekāre gari novilka, - man gar cilvēkiem daļas maz.

- Mēs ejam copēt meitenes, - Negausība vēlreiz mēģināja viņu pierunāt, - Un tu mums esi vitāli nepieciešams.

- Es jums tikai treucēšu - viņas visas tāpat gribēs mani, - Iekāre atsmēja, labi apzinādamies, ka tā ir taisnība.

- Bet tu negribi viņas, - Negausība gari novilka, - Tad nē?

- Nu, es vēl padomāšu, bet drīzāk gan, ka nē.

- Kāpēc tā? - Negausība vaicāja, apsēdies uz kāpas no samaltiem kauliem, - Es domāju - kad tu pārējiem to pateiksi?

- Es neteikšu, - Iekāre atbildēja, lūkojoties kā caur pirkstiem birst kalcija paliekas, - viņiem tas nav jāzina. Viņi vienkārši to nesaprastu. Dažereiz man liekas, ka pat tu to nesaproti.

- Pamēģini paskaidrot, - Negausība atbildēja un viņa spēcīgajās, sasprēgājušajās un cietajās plaukstās parādījās vēl viens saldējums, kuru Iekāre arī labprāt pieņēma, - Un pēc tam - nāc līdzi.

- Nu neiešu, - Iekāre novilka, - ik meitenei no manis vajag lietu, kuru var noraksturot četros burtos. Un tu to ļoti labi zini. Man ar to vienkārši nav gana. Man vajag viņu uzticību, viņu jūtas un domas, viņu vēlmes un priekus, man vajag, lai viņas man pieder visas. Līdz pēdējam. Ne tikai tā čaula, kurā sēž dvēsele. Es iekāroju ik stūrīti no viņām, ar gabaliņu man nav gana.

- Un tāpēc tu neiesi, - Negausība žēli novilka, nopurinot no apģērba smiltis,

- Un tāpēc es neiešu, - Iekāre atbildēja, piecēlies kājās, - Tādu ziņu tu vari viņiem nodot.

- Man gan liekas, ka labāk dabūt ko vienu, bet daudz, kā aizliegt sev visu, - Negausība pārmetošu skatu noteica, tad pagriezās un atrā tempā sāka mājupceļu.

Iekāre lūkojās, kā izzūd Negausība un domāja par tām meitenēm. Viņam ik cilveks likās kā tāda maza matrošku spēle - apkrājies ar čaulām un stāstiem. Ir tādi stāsti, ko rāda ik vienam, un tad ir lietas, kuras slēpjas aiz čaulas - paziņām, tad ir tās, kas paredzētas draugiem un ģimenei, taču ik cilvēkā bija sava čaula, ko viņs nespēja atdot nevienam. Un tieši pēc šīs nelielāš čaulas Iekāre tik ļoti ilgojās. Viņa garās skropstas samirka, pirkstu kauliņi kļuva balti, jo viņš zinaja pat pārak labi - lai kā viņš censtos, šī nelielā čauliņa vienkārši nebija iegūstama, tā neatdalījās un to nevarēja nozagt. Ik mēģinājums izgāztos un salaustu neveiksmīgā sirdi. Un arī Iekāre lēnā solī gar verdošās eļļas malu devās mājup.

20 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

emotion

0 0 atbildēt