Pirmā daļa - lasāma ir šeit.
Lietus turpināja pakšķēt uz palodzes, bet Maira aizvien bija spiesta klausīties īgnā priekšnieka balsī... "Ei, sieviete, pirms gada jau gāji prom no manis, bet neaizgāji. Ja būtu aizgājusi, tad cita vietā būtu jau pēc dienas. Re, pie vārtiem dāmas cita par citu skaistāka stāv cerībā uz tavu vietu! Tā, ka proties! Uznāks man sliktais garastāvoklius, tad maksāšu kādai citai. Davai, līdz vakaram lai atskaite būtu gatava. Ap 22:00 pazvanīšu un rīt plkst. 8:00 pie manis kabinetā. Tad visu izlemšu".
Kā artilērijas kanonādi vecākā referente noklausījās šo vārdu zalvi. Otra zalve rupjo lietus lāšu formātā bija aiz loga stikla. Mairai pēkšņi sagribējās svaigumu ... un iegrima uz brīdi, kā vēlāk izrādījās, uz 5 minūtēm smagā miegā. Kas līdzinājās bezsamaņai. Nav nekāda izskaidrojuma, kamdēļ tāds vājums uznāk darbadienas beigās. Laikam nogurums...
Un - kas tad notika tajās minūtēs? Maira atjēdzās kādā citā pasaulē. Šķiet, kaut kur Honkongas apkaimē. Tāds šovs panesās. Skaistas meitenes uz spicenēm nesās pa ūdens celiņu, un tas viss izskatījās pacilājosi un pavelkoši. Daiļavas no Āzijas valstīm rādīja, ka arī ūdenī iespējas sevi parādīt no sievišķās puses.
Publika, kurā vairumā bija vīrieši (ar potencēm), pēc katra uznāciena vien smagi noelsās. Bet mistiskajā žūrijā daža retā sieviete vien skeptiski šūpoja galvu. Tomēr kopumā visi bija priecīgi, bet pašas dalībnieces pirms- un pēc-intervijās kaismīgi runāja par "neparasto šovu".
Ūdens šļaksti risināja - savu valodu. Vispirms neartikulētas skaņas šalca ausīs, bet pēc tam vārdi rīmējās ..."Rain Heels Vision", "Rain Heels Vision"... un arī kāds telefona tarkšķis, no kura Maira uzlēca stāvus - īstenībā.
Jā, telefons tarkšķēja, un "skābais ģīmis" jeb priekšnieks ērcīgā balsī apvaicājās "vai atskaite ir gatava?".
/turpinājums sekos/
