12.daļa ir klāt! Jauku vakaru! 
1. Mīļotā paziņoja man, ka ir stāvoklī. Nopriecājos. Teicu ''pagaidi, tūlīt atgriezīšos''. Acīmredzot sejas izteiksme bija apjukusi vai vēl kaut kas. Atgriežos. Zīmīte ''es visu saprotu, tu vēl esi jauns, negribu būt par slogu. Mīlu. Ardievu''. Es biju aizgājis pēc ZIEDIEM! Viņa izmeta SIM-karti tūlīt pat, nekur nevaru viņu atrast. Nepārdzīvošu, ja viņa no izmisuma uztaisīs abortu.
2. Kad man bija 12, mani izvaroja puisis, kurš man tolaik ļoti patika. Viņš bija par 4 gadiem vecāks. Mājās par to runāt baidījos- vecāki dievbijīgi, pilsēta maza, paši saprotat. Sākās veselības problēmas, psihozes, agresija. Vecāki domāja, ka manī ir iemiesojies nelabais. Pēc dažiem gadiem iepazinos ar meiteni, kura kļuva par manu vienīgo draudzeni, un izstāstīju viņai absolūti visu.
Kādu dienu man uzbruka omju bars ar kliedzieniem ''PADAUZA!" Apmēram tas pats bija skolā. Izrādās, mana ''draudzene'' izpļāpājās par to visiem, pat pasmējās. Kaut kā pabeidzu skolu, un aizbraucu uz Sanktpēterburgu. Iestājos universitātē, sāku piestrādāt par viesmīli. Nedzīvoju bagāti, bet uz ēdienu pietiek. Par ''draudzeni'' centos neatcerēties. Vienreiz restorānā, kur es strādāju, ienāca pāris: ''draudzene'' kažokādās, un ar viņu..tas pats puisis, kurš mani izvaroja. Man nācās viņus apkalpot.
3. Man bija 12 gadu, kad mammai sāka strauji progresēt vēzis. Es gandrīz nesapratu, kas ar viņu notiek, un mani tas arī īpaši neinteresēja. Viņa pat nevarēja piecelties, nebija spēku pagriezties, savos 12 es gāju piektajā klasē, rūpējos par mammu, savācu aiz viņas, baroju, mierināju, savu kabatas naudu tērēju uz ābolu vai apelsīnu viņai. Man 6:00 no rīta vajadzēja celties uz skolu, bet es 4:00 no rīta modos no mammas kliedzieniem, vai nu viņa kaut ko redzēja, vai viņai kaut kas izlikās, tagad jau es saprotu, ka metastāzes viņas smadzenēs veidojās ar neticamu ātrumu. Pa to pusgadu es tā noguru, ka priekš 12-gadīgas meitenes tas jau kļuva neizturami. Bet tagad pats traģiskākais. Vienreiz no rīta es kavēju uz skolu un ļoti steidzos, mamma mani pasauca, kad es jau biju pie durvīm. Ienācu, viņa paprasīja ūdeni. Es teicu ''tūlīt, mammu", aizvēru durvis un aizgāju, ar domu- pacietīsies vismaz vienu reizi, man tak vajag steigties. Vairāk es mammu neredzēju. Esmu maita, kura neizpildīja savas mātes pēdējo vēlēšanos. Viņai bija tikai 38 gadi, un tagad savos 18 es nevaru dzīvot mierīgi. Kā es tā varēju.
4. Viss bija diezgan vienkārši: satikāmies, sākām komunicēt, atradām daudz kopīgu sarunu tēmu. Viņš uzskatīja mani par draugu, bet es neprātīgi iemīlējos, bet to no visa spēka slēpu. Vienreiz uzsākām tēmu par ''ideālajām'' sievietēm. Viņa sievietes ideāls izrādījās tieva modele, bet man ir gan krūtis, gan pakaļa. Pareizāk sakot, bija. Tāpēc ka mīlestības trakumā es sāku ievērot diētu. Tas ir, pārtraucu ēst gandrīz pavisam- un uzskatīju to par diētu. Pēc pusgada ''diētas'' es svēru 40 kg pie garuma 1.72, izkrita puse matu, pazuda mēnešreizes, parādījās uzmācīgas domas par pašnāvību. Vecāki iekrita panikā un ielika mani psihenē. Es to visu jau pārdzīvoju. Jau varu mierīgi skatīties uz ēdienu un spogulī. Bet- tagad man ir slims kuņģis un nieres, slikts matu un ādas stāvoklis. Un vēl viens ''bonuss''- neauglība. Bet mans ''mīļotais'', starp citu, izrādījās parasts p***rass-viņam nekādas meitenes nebija vajadzīgas, ne tievas, ne resnas.
5. Man ir 28 gadi, es jau 7 gadus strādāju ziemeļos, ļoti smagos apstākļos, bet alga ir laba, dzīvoju drausmīgās kopmītnēs, nav ne draugu, ne puiša, tas viss ir vienkārši neizturami. Bet viss tāpēc, ka 7 gadus atpakaļ māte man aizliedza precēties ar cilvēku, kuru mīlēju vairāk par savu dzīvi, viņa lika man nodarboties ar kaut ko lietderīgu un palīdzēt vecākiem nopelnīt naudu, ar to visu iegrūžot mani šeit. Un visu šo laiku es pelnu naudu saviem vecākiem un jaunākajai māsai (viņai ir 21 gads), māsa ne dienu savā dzīvē nav strādājusi, es samaksāju viņai par mācībām mūsu pilsētas universitātes dārgākajā fakultātē, par manu naudu viņai nopirka dzīvokli un mašīnu, bet nesen es uzzināju, ka viņa taisās precēties, un ka māju aiz pilsētas, kuru arī uzcēla par manu naudu priekš manis un pēc mana lūguma, jau noformēja uz manu māsu un uzdāvinās viņai to uz kāzām! Uz manu jautājumu:''Mammu! Bet kā tad es?", viņa atbildēja:''Tev vajag pelnīt naudu ziemeļos, pat neuzdrošinies no turienes aizbraukt, saprati?! Bet ja aizbrauksi, tad mēs tevi atradīsim un nosūtīsim atpakaļ pa gabaliem!''.
6. Nomira mīļais kaķītis, kurš ar mani nodzīvoja 18 gadus. Mīļotā ar savām vistas smadzenēm neiedomājās par citādāku variantu, kā tikai izsviest viņu atkritumu novadcaurulē. Par visu uzzināju, kad atgriezos mājās. Paskaidroja savu rīcību ar to, ka ''stipri smirdēja''. Es ļoti valdījos, lai nesadauzītu viņai seju. Izgāju no mājām, izlauzu durvis, aiz kurām bija atkritumu savākšanas telpa un sāku meklēt kaķi. Pie kāpņutelpas kā reiz stāvēja kāzu kortežs, un jau iedzērušie viesi sāka cepties, ''kāda suņa pēc es viņiem maitāju bildes''. Neizturēju, atbildēju. Glabāju kaķi asiņainos puņķos un ar izsistiem zobiem.
