http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-48/836759
Sebastians nopūtās un palūkojās uz mani, - Ko tu te dari? –
- Piedod, - jutu, kā vaigos iesitas sārtums.
- Tak, viss ir labi. Bet tas bija riskanti. Viņa varēja arī ienākt. – nelikās, ka viņš bija dusmīgs, bet to es nevarēju zināt droši.
- Zinu, piedod, ka biju tik neapdomīga.
- Nāc, - viņš norāda uz vietu blakus viņam uz dīvāna.
Es minstinājos, bet tad piecēlos un apsēdos viņam blakus dīvānā. Viņš nelikās ne nikns, ne dusmīgs, bet es zināju, cik labi viņš māk slēpt savas emocijas.
Bet ja tā godīgi, ko tu te dari? – Sebastians uz mani paskatījās un pavīpsnāja.
- Amm. Es pamodos ātrāk, - nezināju, kā lai attaisnojos, - man nebija ko darīt. Izlēmu atnākt šurp. –
Puisis neko neteica, tik pasmaidīja platāk un piecēlās no dīvāna.
- Man tiešām vajadzētu sākt ģērbties.
- Labi. Tas es labāk eju. – gari novilku.
- Tik uzmanīgi. Neuzskrien kādam virsū.
- Labi, - jutu, kā nosarkstu vēl vairāk.
Vakarā kāds pieklauvēja pie durvīm un es sastingu.
- Tak, laid iekšā! – Sebastians likās nokaitināts, - Es tak dzirdu, ka tu tur esi. –
Atjēgusies, ātri pieskrēju pie durvīm un atslēdzu tās. Puisis atrāva durvis vaļā un ienākdams aizcirta tās.
- Kas ir noticis? – piesardzīgi vaicāju.
Sebastians neko neteica. Viņš piegāja pie gultas un iekrita tajā. Nezināju, ko lai iesāk, ātri aizslēdzu durvis un aizgāju apsēsties datorkrēslā, kurš tagad atradās blakus gultai.
- Sebastian, tu mani biedē. Vai pateiksi, kas ir noticis? – ierunājos pēc ilga klusuma brīža.
- Ai, piedod. Negribēju tevi sabiedēt.
- Stāsti, kas ir noticis.
- Viss labi, - puisis pieslējās sēdus un izmocīja smaidu. Vai viņš tiešām cerēja, ka viņam izdosies mani tā apmuļķot?
- Nemelo man! Stāsti. Visu. – kļuvu uzstājīgāka.
- Es negribu tevi satraukt, Vivian.
- Tu mani satrauc neko nestāstot.
Sebastians nopūtās. Viņš pagriezās ar visu ķermeni pret mani. Uzlicis savu roku uz manas, viņš teica, - Nekas nav noticis. Tak vienreiz tici tam, ko es tev saku. Ja kaut kas ārkārtējs būtu noticis, es tev to pateiktu pirmajai. –
Es noliecu galvu. Es uzticējos viņam. Zināju, ka viņš vēl man tik labu. Zināju, ka ar viņu esmu drošībā, ka viņš mani vienmēr vēlēsies pasargāt. Bet tieši šī iemesla dēļ es nevarēju būt pilnīgi droša par to, ka viņš man saka visu.
Ja nu viņš uzskata, ka nestāstot man visu es būšu lielākā drošībā. Vai tāpēc viņš man melotu? Bet, ja nu es visu tikai iedomājos un no mušas izpūšu ziloni?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-50/837359
