Lietas, ko ir neiespējami saprast, ja vien neesi tās pats pieredzējis9

Teikt ardievas

''Mīļotā nāve. Apziņa, ka pamodīsies nākamajā dienā un tā cilvēka vairs nav šajā pasaulē. Apzinoties visas lietas, ko vēlējies viņam pastāstīt vai izdarīt. Tas vairs nav iespējams. Ieraugot kaut ko, kas tev par viņu atgādina, liek sniegties pēc telefona un viņiem par to pateikt, bet tad tu atceries, ka tas vairs nav iespējams.''

''Mans tēvs ir identiskais dvīnis un aizgāja mūžībā, kad man bija sešpadsmit gadu. Satikt viņa dvīni tieši pēc viņa nāves bija neaprakstāmi dīvaini. Apmēram gadu pēc viņa nāves, viņa dvīnis neziņoti ieradās ciemos un es paģību, jo, atverot durvis, es ieraudzīju savu tēvu. Viņiem pat ir/bija tas pats sejas apmatojums, vasarasraibumi un apģērbs. Pavadot laiku ar manu onkuli, it īpaši laikam ejot, šķiet, ka es noskatos, kā mans tēvs noveco no kapa. Daudzi cilvēki nesaprot, kāpēc tas man šķiet tik ļoti dīvaini, jo ''ir taču pagājis tik ilgs laiks un man jau bija pie tā jāpierod.'' 

Trauksme

''Zini to sajūtu, kad tu sniedzies pēc telefona un tu saproti, ka tas vairs neatrodas kabatā/somā, kur tas vienmēr mēdz atrasties? Līdzīga sajūta, tikai tu to sajūtu izjūti 24 stundas diennaktī.''

''Es to izskaidroju kā sajūtu, kad tu šķērso ielu un ielas vidū pamani, ka tev pretī lielā ātrumā traucas mašīna. Tā brauc daudz par ātru un tu nespēj pateikt, vai viņi apstāsies vai nē un nav laika, lai paglābtos. Tava sirds sāk ātri sisties, laiks apstājas un vienīgā lieta, par ko spēj domāt ir ''Tad šis ir kā es miršu.''

Nabadzība

''Nabadzība. Ārprāts, tas daudzums pieņēmumu, ko cilvēki veic par mums, kas piedzima nabadzībā, ir iespaidīgs. Es neizvēlējos piedzimt divu alkoholiķu ģimenē, kas aizrāvās ar vairākām narkotikām. Tā nebija mana izvēle - kļūt resnam (135 kg) 14 gadu vecumā, jo mūs baroja tikai ar saldētajiem burgeriem un citiem mēsliem visu mūsu dzīves. Par laimi, es zaudēju svaru, jo biju stresa ēdājs, atšķirībā no mana brāļa, kas pats kļuva par atkarīgo vai manas māsas, kas arī kļuva par atkarīgo un resnu. Tikai tagad viņa sāk nomest svaru, jo vienkārši nevar atļauties paēst. Es uzaugu, regulāri aizņemoties ūdeni no kaimiņiem, lai nomazgātos, ūdeni uzsildot uz plīts. Mani vecāki nenovērtēja izglītību vai veselību. Viņiem nebija ne jausmas, ko viņi darīja. 14 gadu vecumā man vajadzēja izraut sev pašai zobu, jo mani vecāki atteicās man aizpildīt zobam iekaisušo kanālu. 

Ja novēršamies no čīkstamā stāstiņa, kas patiesībā varēja būt daudz, daudz garāks, cilvēkiem ir nepieciešams saprast pāris lietas.

Nabadzība ir cikls apmēram 99% no mums un mēs no tā nevaram izkļūt.

Parunāsim par mašīnām un transportu. Lielākajai daļai mums nav uzticama vai droša transporta veida un mēs noteikti to arī nevaram atļauties. Es dzīvoju Floridā un sabiedriskais transports man nav opcija. Man bija mašīna un man tā bija ļoti ilgu laiku. Pēc trešā ūdens filtra nomaiņas un izpūtēja iekarināšanu ķēdē, virvē un izolenē, es beidzot vairs nespēju iegrūzt naudu 20 gadus vecā mašīnā. Es nevaru atļauties jaunu mašīnu, tādēļ man ir jāanulē apdrošināšana.  Tagad mana vadītāja apliecība ir iesaldēta. Lai atsāktu braukšanu, man ir jāiegādājas apdrošināšana, kas garantēti būs dārgāka, nekā iepriekš, jāsamaksā, lai atgūtu tiesības un tam visam pa virsu vēl jāatrod jauna mašīna, ko es varu atļauties un ir uzticama. Tas nekad nenotiks, ja vien nenotiks kāds pasaules brīnums.

Darba iespējas un izglītība. Lielākā daļa no mums, nabadzīgajiem, ir par maz izglītoti un kvalitatīvas izglītības maksa ir astronomiska. Šobrīd mācos augstskolā, kas ir lieliski. Man ļoti patīk mācīties. Es patiešām nevaru atļauties grāmatas, pat ja es tās iegādājos internetā lietotas. Esmu spiesta mācīties internetā, jo es nevaru ierasties skolā, mana darba grafika dēļ. Nav jau pasaules gals, bet mācīties kļūst arvien neiespējamāk - maksa aug katru semestri.  Darbu ir ļoti dabūt, vismaz tādu, kas tevi nodrošinās ar normālu dzīvošanas naudu. Esmu konstantā cīņā ar citiem indivīdiem, kas ir līdzīgi man, kā arī ar tiem, kas ir labi izglītoti un vēl priviliģētie cilvēki. Teiksim, man labi veicās darba intervijā. Vai tev tiešām šķiet, ka es dabūšu to darbu, nevis tas cilvēks, kas ieradās dārgākā apģērbā un mašīnā? Nē.

Uzturs un veselība. Esmu tādā situācijā, ka es nevaru atļauties veselīgu ēdienu un man ir problēmas ar disku mugurā. Tas disks tieši ietekmē nervu un liedz man darīt vairākas lietas, kad uznāk sāpes. Es nevaru dabūt transportu, lai dotos uz fizisko terapiju, ko man ieteica ārsti. Pat ja tas būtu iespējams, ārsti pateiktu, ka tas, visticamāk, tāpat nedarbosies un nākamais solis būtu pretsāpju injekcijas, kas nav pastāvīgs atrisinājums. Operācija ir tas, kas man ir nepieciešams, bet es nevaru spert tos soļus, kas ir vajadzīgi, lai to dabūtu un pat ja varētu, es financiāli nevaru atļauties operāciju un ja varētu, es nevaru strādāt atkopšanās periodā.

Es varu turpināt dzīvot, bet es ceru, ka vismaz daži cilvēki spēj saprast to, ka nabadzība ir ļoti reāla situācija, tā ir šausmīga un katra diena ir kā smaga nasta. Nav nekādas gaismas tuneļa galā un lielākā daļa cilvēku pateiks, lai strādā cītīgāk, atrod labāku darbu, esi finansiāli atbildīgāks, neēd neveslīgu ēdienu, neveic kļūdas u.c.  Atrisinājums nebūs tik vienkāršs kā klausīties priviliģēto cilvēku lekcijās, kā darīt lietas pareizi. Lielākajai daļai mums, vislielākā problēma ir piedzimšana nabadzībā, vecāki, kas nespēj uzaudzināt bērnus kā pienākas un sabiedrības muguru pagriešana.''

Viss, kas vajadzīgs

''Nespēju noticēt, ka neviens vēl to nav pateicis - mīlestība. Tās izjušana ir vienīgais veids, kā to saprast.''

Lielie sīkumi

''Bezpajumtniecība. Kādā sarunā kāds pajautāja grupai ''bez kā tu nespētu izdzīvot?'' Lielākā daļa cilvēku atbildēja ''manas gultas'', ''kafijas'' vai ''datora''. Kad beidzot bija mana kārta atbildēt, man nebija, ko teikt. Es patiešām nespēju atrast atbildi. Viņi teica ''nu, taču! Ir taču jābūt kaut kam, bez kā tu patiešām nevarētu iztikt.'' Šajā brīdī es biju izsities cauri melnam manas dzīves periodam, atradis mājvietu un dabūjis jaunus draugus, kas neko par to nezināja. 
Es atbildēju ''domāju, ka nevarētu izdzīvot bez tekoša ūdens. Man ļoti patīk tekošs ūdens.'' Es pretī saņēmu nesaprašanu un man nācās paskaidrot, ka tad, kad biju bezpajumtnieks, viss ūdens, lai nomazgātos un tīrīšanai tika uzglabāts lielās 3 litru pudelēs un tā. Man nebija tekoša ūdens. Es varētu dzīvot bez gultas, bez interneta vai rīta kafijas, jo es jau esmu bez tā visa iepriekš dzīvojis. Bet tekošs ūdens ir tāda lieta, kas manu dzīvi ir padarījis daudz vienkāršāku.''

Diagnoze

''Vēzis. Man to diagnozticēja martā, kad tas bija jau dzīvību apdraudošā stadijā un tajā dienā visa mana eksistence mainījās. Mainās tas, kā cilvēki pret tevi izturas, veids, kā pats pret sevi izturies un veids, kā uz sevi noskaties. Tas izmaina tavu domāšanas veidu (nepaiet ne minūte bez domas, ka tev ir vēzis). Mainās tas, kā tu izturies pret pasauli, tavi lēmumi. Tas maina visu, pašu mazāko sīkumu tavā dzīvē.''

''Slimojot un izdzīvojot vēzi.
No sākuma tas šķiet kā slikts sapnis.
Tad tu aptver realitāti un nodomā ''nu ir viss, es mirstu, bet es taču vēlējos izdarīt to un to, un tagad man ir atlicis tik maz laika. 
Tad tev ir operācija, medikamenti, terapija un tu izdzīvo.
Bet patiesībā daļa tevis nomira tajā brīdī, kad izdzirdēji jaunumus, tā daļa, kas nedomāja par miršanu vai mortalitāti.
Pirmais gads un visas kontroles iesūkā.
Otrajā gadā kļūst labāk, bet katru reizi, kad apslimsti, tu nodomā, ka tas ir atgriezies. 
Tad tavs tēvs aiziet mūžībā no vēža un tas viss atgriežas.
Piedrā*t vēzi, dzīvju iznīcinātāju.''

Spied te, lai apskatītu citus rakstus.